Vecākais

Rorans no sievietes piesarkušās, piktās sejas pārlaida skatien uz Morna satrauktajiem vaibstiem, tad pagriezās un atvēra dur vis. Uz sliekšņa viņš apstājās un klusā balsī teica: Es vienmēr uzskatīju jūs par saviem draugiem. Es nevēlos, lai Impērija jū nokautu. Izgājis pa durvīm, viņš savilka vesti ciešāk un devā projām no kroga, pa ceļam prātodams par tikko dzirdēto.

Kad viņš apstājās pie Fiska akas, lai padzertos, pienāca Bir gita. Viņa noskatījās, kā jauneklis nopūlas, ar vienu roku mēģino uzvilkt spaini. Ar dažām ierastām rokas kustībām sieviete izcēl spaini no akas un, pati nepadzērusies, pasniedza to Roranam. Viņ iedzēra pāris malku vēsā šķidruma, tad sacīja: Es priecājos, k izlēmi pamest Kārvahallu. Jauneklis pasniedza spaini atpak

Birgita nopētīja Roranu. Es pazīstu to dziņu, kas dod tev spēku, jo tā urda arī mani; mēs abi gribam dabūt rokā razakus. Tomēr, kad tas būs paveikts, es prasīšu no tevis atlīdzību pa Kvimbija nāvi. To gan nekad neaizmirsti. Viņa atlaida pilno spaini, un, vinčas rokturim zibot gaisā, tas aizlidoja lejup akā. Pēc mirkļa akas dziļumos atbalsojās skaļš plunkšķis.

Rorans pasmaidīja, noskatoties pakaļ aizejošajai Birgitai. Viņas paziņojums jaunekli drīzāk iepriecināja, nevis apbēdināja; viņš zināja, ka pat tad, ja visi kārvahallieši pamestu viņu vai mirtu, Birgita palīdzētu nomedīt razakus. Bet pēc tam ja vien šāds "pēc tam" vispār būs iespējams viņam nāktos samaksāt sievietes prasīto cenu vai arī nogalināt viņu. Tādās lietās cits risi­nājums nebija iespējams.

Pret vakaru mājā atgriezās Horsts un abi dēli, nesdami divus nelielus, vaskadrānā ievīstītus saiņus. Vai tas ir viss? vaicāja

Klēna. Horsts tikko jaušami pamāja, tad nolika saiņus uz galda un atritināja tos, atklādams apkārtējiem četrus veserus, trīs knaib­les, skrūvspīles, vidēja izmēra plēšas un nelielu laktu.

Kad viņi visi piecatā sēdās pie vakariņu galda, Albrihs un Bal­dors sāka stāstīt, ka manījuši daudzus ciematniekus neuzkrītoši gatavojamies ceļam. Rorans uzmanīgi klausījās, cenzdamies izse­kot, kurš kuram aizdevis ēzeļus, kurās saimniecībās nav manīta nekāda rosība un kuriem varētu būt vajadzīga palīdzība, lai sasai­ņotu ceļam vajadzīgo.

-    Lielākā liksta, zināja teikt Baldors, ir ēdamais. Mēs varam paņemt līdzi tikai zināmu daudzumu pārtikas, bet Korē samedīt zvērus un putnus diviem vai trijiem simtiem cilvēku būs ļoti grūti.

-   Mmm. Horsts pakratīja pirkstu, jo mute bija pilna ar pupiņām, tad viņš tās norija. Nē, medības nederēs. Jāņem līdzi ganāmpulki. Mums pa visiem kopā būs gana aitu un kazu, lai pārtikas pietiktu mēnesim vai pat ilgākam laikam.

Rorans pacēla nazi. Vilki.

-   Mani vairāk uztrauc tas, ka dzīvnieki noklīdīs mežā, Horsts atbildēja. Ar ganīšanu mēs krietni pamocīsimies.

Nākamo dienu Rorans aizvadīja, palīdzēdams visiem, kam vien spēja. Viņš runāja maz, ļaujot cilvēkiem pašiem redzēt, kā viņš nopūlas ciema labā. Vēlu vakarā jauneklis pārguris, bet cerību pilns ievēlās gultā.

Pirmie saules stari pārdūra Rorana sapņus, un viņš pamodās, liktenīgu gaidu pārņemts. Jauneklis piecēlās un uz pirkstgaliem nogāja lejā pa kāpnēm, tad devās ārā no mājas un, rīta klusuma apņemts, paskatījās uz dūmakā tītajiem kalniem. Elpa uzmeta gaisā baltu mutuli, tomēr Roranam nesala, jo sirds sitās baiļu un cerību rakstā.

Pēc brokastīm, kuru laikā neviens neko daudz nerunāja, Horsts izveda zirgus mājas priekšā, kur Rorans palīdzēja Albri­ham un Baldoram piesprādzēt seglu somas un pārējos mantu saiņus. Tad Rorans pacēla savu nešļavu, sašutumā nošņākdamies, kad ādas siksna iegriezās ievainotajā plecā.

Horsts aizvēra mājas durvis. Kalējs mirkli pakavējās, ar pirk­stiem noglāstīdams tēraudā kalto durvju rokturi, tad paņēma Elēnas roku un noteica: Iesim.

Kamēr viņi gāja cauri Kārvahallai, Rorans redzēja, kā norū­pējušās ģimenes pulcējas pie saviem namiem starp iedzīves sai­ņiem un trokšņojošiem mājdzīvniekiem. Viņš manīja aitas un suņus ar mugurā uzsietām somām, noraudājušos bērnus ēzelīšu seglos un steigā sameistarotas ragavas, kurās bija iejūgti zirgi, kam pie sāniem karājās būri ar apjukušām, klukstošām vistām. Viņš redzēja savu vārdu triumfu un nezināja, priecāties vai raudāt.

Viņi apstājās Kārvahallas ziemeļu galā un gaidīja ļaudis, kas viņiem pievienotos. Pagāja neilgs brīdis, tad no sāniem parādī­jās Birgita kopā ar Nolfavrelu un mazākajiem bērniem. Birgita sasveicinājās ar Horstu un Elēnu un nostājās netālu no kalēja.

Vēl pēc brīža Ridlijs kopā ar savu ģimeni gar baļķu žoga ārpusi atdzina teju simt aitu no Palankāra ielejas austrumu puses. Nolēmu, ka labāk tās netriekt cauri Kārvahallai, Ridlijs uzsauca, cenzdamies pārkliegt aitu sacelto troksni.

-   Prātīga doma! atbildēja Horsts.