Vecākais

Tad Glēdrs pievērsās Safirai. Viņa stāvēja nekustoties, stīv izliekusi kaklu, kamēr Glēdrs apostīja viņas vaigu un spārn malu. Eragons manīja, kā Safiras saspringtie ķetnu muskuļi nevil­šus nodreb. Tu smaržo pēc cilvēkiem, Glēdrs bilda, un par savu rasi tu zini vien to, ko tev iemācījuši pašas instinkti, tomēr tev ir īsta pūka sirds.

Šīs klusās sarunas laikā Oriks stādījās priekšā Oromisam.

-   Patiesi, tas ir daudz vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt vai iztēloties. Tu, Jātniek, esi patīkams pārsteigums šajos drūmajos laikos. Viņš piespieda dūri pie sirds. Ja vien es neatļaujos pārāk daudz, tad mana karaļa un mana klana vārdā es gribētu uzdot tev kādu jautājumu, kā tas ir ierasts starp rūķiem.

Oromiss pamāja. Un es uz to atbildēšu, ja vien tas būs manos spēkos.

-   Tad saki man, kāpēc tu visus šos gadus slēpies! Mums tevis, Argetlam, ļoti pietrūka.

-   Ak, nopūtās Oromiss. Šajā pasaulē sāpju ir pārpārēm, un viena no lielākajām ir nespēja palīdzēt tiem, kuri nonākuši postā. Es nedrīkstēju riskēt un pamest šo slēptuvi, jo, ja es būtu gājis bojā, pirms izšķiltos kāda no Galbatoriksa olām, tad vairs nepaliktu neviena, kas spētu nodot mūsu noslēpumus jaunajam Jātniekam, un tad pieveikt viltvārdi būtu krietni grūtāk.

-   Vai tas bija patiesais iemesls? Oriks izgrūda. Tie ir gļēvuļa vārdi! Olas varēja tā arī neizšķilties.

Klajumu pārņēma nāvējošs klusums, kurā varēja saklausīt vien Glēdra slāpēto ņurdēšanu. Ja tu nebūtu mans viesis, Islanzadi sacīja, es pati tevi nogalinātu par tādu apvainojumu.

Oromiss paplēta rokas. Nē, viņa teiktais mani neaizvainoja. Tā ir saprotama sajūta. Tev jāzina, Orik, ka mēs ar Glēdru nespē­jam cīnīties. Glēdrs ir smagi savainots, un es, elfs pielika roku pie deniņiem, arī esmu smagi cietis. Kad atrados Atkritēju gūstā, viņi manī kaut ko salauza. Tiesa, es vēl spēju mācīt un mācīties, taču es vairs nespēju valdīt pār maģiju, ja nu vienīgi likt lietā kādas

nenozīmīgas burvestības. Senais spēks neatgriežas manī, lai kā es Censtos. Kaujā es būtu nederīgāks par nederīgu es būtu mūsu armijas vājais posms un apdraudējums; kāds, kuru viegli sagūstit un pēc tam izmantot pret sabiedrotajiem. Tāpēc mūsu visu nākotnes vārdā es paslēpos no Galbatoriksa ietekmes uz visiem laikiem, kaut gan vairāk par visu alku atklāti stāties viņam pretī.

-   Veselais Kroplis, Eragons nomurmināja.

-   Piedod man, Oriks atvainojās^Viņš izskatījās pagalam Hatriekts.

-   Tam nav nozīmes. Oromiss uzlika roku uz Eragona pleca.

Ar jūsu atļauju, Islanzadi Drottning?

-   Ej, karaliene gurdi sacīja. Ej ar mieru.

Glēdrs pieplaka pie zemes, un Oromiss pa pūķa kāju izveicīgi uzrausās seglos. Lidojiet man līdzi, Eragon un Safira. Mums daudz kas jāpārrunā. Zeltainais pūķis pacēlās spārnos no kraujas malas un izmeta plašu loku, celdamies augšup ar gaisa strāvu.

Eragons un Oriks atvadījās ar ciešu rokasspiedienu. Nes godu mūsu klanam, rūķis noteica.

Kāpdams Safirai mugurā, Eragons jutās tā, it kā dotos bezga­līgā ceļojumā, un tāpēc viņam jāatvadās no visiem, kas paliek aiz muguras. Tomēr viņš vienkārši paskatījās uz Arju un pasmaidīja, ļaudams sejā uzplaukt sajūsmas un prieka izteiksmei. Elfa sarauca pieri, viņas vaibstos pazibēja satraukums, bet tad jau Eragons bija projām, Safiras aizrautīgā lidojuma uznests debesīs.

Abi pūķi gar balto klinti nolidoja vairākas jūdzes uz zieme­ļiem. Varēja dzirdēt vien vareno spārnu radītos švīkstus. Safira lidoja līdzās Glēdram. Viņas dedzība savērpa mutulī Eragona prātu, padarīdama spēcīgākas arī jaunekļa izjūtas.

Viņi nolaidās kādā citā klajumā uz kraujas malas gandrīz tur, kur atklātā akmens siena bija nobrukusi līdz pašai zemei. Klaja taka veda no bezdibeņa malas līdz zemas, starp četru koku stum­briem izaudzētas, mājas slieksnim. Viens no kokiem auga pāri straumītei, kas iztecēja no meža noslēpumainajiem dziļumiem. Glēdram namiņš bija par mazu; tas bija tik pieticīgs, ka viegli ietilptu pūķa krūškurvī.

-   Laipni lūgts manās mājās, sacīja Oromiss, ar neparast izveicību nolēkdams uz zemes. Es mitinos šeit, Telnēras krauj jas pašā malā, jo tas man dod iespēju netraucēti domāt un pētīt Mans prāts labāk darbojas projām no Elesmēras un citu lauž traucējošās klātbūtnes.

Oromiss nozuda mājā, tad atgriezās ar diviem ķeblīšiem u divām dzidra, auksta ūdens krūkām. Viens ķeblītis un krūka tiki Eragonam. Jauneklis padzērās un, cenzdamies neizrādīt apbrīnr un nervozitāti, pārlaida skatienu plašajai Duveldenvārdenas aina» vai. Viņš gaidīja, kad elfs ierunāsies. Es esmu saticis vēl vienu Jāt­nieku! Safira, kas tupēja līdzās Eragonam, bija piekalusi skatienu Glēdram un starp varenajiem nagiem lēni mīcīja zemi.

Klusums stiepās arvien ilgāk un ilgāk. Pagāja desmit minū«ļ tes… pusstunda… tad arī stunda. Pēc tam Eragonam nācās sekot laika ritējumam, vērojot saules kustību debesīs. Sākumā viņam] prātā zumēja neskaitāmi jautājumi un domas, bet pamazām jau­neklis klusi samierinājās ar notiekošo un vienkārši ar baudu vēroja aizejošo dienu.

Tikai tad Oromiss sacīja: Tu nupat iemācījies pacietības vērtību. Tas ir labi.