Vecākais

Tad parādījās Delvins, Lenna un viņu pieci bērni, Orvals ar savējiem, Lorings ar dēliem, Kalita un Teins viņš veltīja Rora­nam platu smaidu, pēc tam arī Kiselta saime. Sievietes, kuras nesen bija palikušas atraitnēs, pulcējās ap Birgitu. Pirms saule pakāpās pāri kalnu virsotnēm, ciematnieku lielākā daļa bija izvie­tojusies gar baļķu žogu. Tomēr daudzu vēl trūka.

Vajadzēja sagaidīt Mornu, Taru un vēl vairākus citus. Parādī­jās Ivors, taču bez mantām. Tu laikam paliec, Rorans secināja. Jauneklis pakāpās nostāk no spītīgu kazu pulciņa, ko mēģināja noganīt Ģertrūde.

-   Tā gan, Ivors noguris novilka. Viņš nodrebēja un, sakrus­tojis kaulainās rokas, it kā mēģinātu noturēt kādu nieku siltuma, pagriezās pret lēcošo sauli un pacēla galvu, lai caurspīdīgie stari apspīdētu seju. Svārts atteicās pamest mājas. Eh! Jau pierunā­šana paslēpties Korē bija iršanās pret straumi. Kādam ir jārūpējas par viņu, un man nav bērnu, tāpēc… Viņš paraustīja plecus. Tiesa, šaubos, vai es spētu pamest sētu.

-   Un ko tu darīsi, kad ieradīsies kareivji?

-   Pacīnīšos, lai viņiem ir ko atcerēties.

Rorans izgrūda aizsmakušu smējienu un uzsita Ivoram uz pleca, cenzdamies neizrādīt, ka viņi abi saprot, kas sagaida visus palicējus.

Tievs, vidēju gadu vīrs, vārdā Etlberts, pienāca pie ceļam sapo­sušos kārvahalliešu pulka un iekliedzās: Jūs visi esat muļķi! Pūlis draudīgi sakustējās, lai palūkotos uz apsūdzētāju. Visa šī neprāta laikā es centos saglabāt skaidru galvu un prātu, taču es nesekošu pļāpīgam apmātajam! Ja viņa vārdi nebūtu padarījuši jūs aklus, jūs saprastu, ka viņš ved jūs drošā nāvē! Lai nu kā, es nekur neiešu! Mēģināšu aizlavīties garām kareivjiem un meklēšu glābiņu Terinsfordā. Viņi vismaz ir mūsējie, ne kaut kādi tur Surdas barbari. Viņš nospļāvās un, apgriezies uz papēža, aizsoļoja atpakaļ.

Baidīdamies, ka Etlberta rīcība varētu likt pārdomāt vēl kādam, Rorans pārlaida skatienu tiem, kas bija sanākuši, lai dotos projām, un ar atvieglojumu manīja vien nemierīgu sačukstēšanos. Tomēr viņš negribēja vilcināties un ļaut ļaudīm mainīt savu lēmumu. Jauneklis klusu pavaicāja Horstam: Cik ilgi mēs gaidīsim?

-   Albrih un Baldor, cik ātri spējat, apskrieniet visas mājas un pārliecinieties, vai vēl kāds nāks mums līdzi. Un tad dodamies ceļā. Brāļi aizsteidzās uz pretējām pusēm.

Pēc pusstundas Baldors atgriezās ar Fisku, Izoldi un zirgu, ko viņiem bija izdevies aizņemties. Pametusi vīru velkamies aiz­mugurē, Izolde piesteidzās pie Horsta, ar rokām kā vējdzirnavām atgaiņādama ikvienu, kas trāpījās ceļā, laikam nemaz nemanī­dama, ka puse matu ir izspraukušies no pavirši sapītā mezgla un tagad kūļājas dīvainās šķipsnās ap galvu. Sieviete apstājās un aizgūdamās mēģināja tikt pie elpas. Atvainojiet, ka tā aizkavē­jāmies, taču Fiskam bija grūti pamest darbnīcu. Nespēja izlemt, kuras ēveles un kaltus ņemt līdzi. Viņa spalgi, gandrīz histēriski iesmējās. Nabags izskatījās kā runcis, ko ielenkušas peles, tāpēc nevar izšķirties, kurai klupt virsū. Fisks cilāja te vienu instru mentu, te otru.

Horsta lūpas savilka līdzjūtīgs smaids. Es viņu lieliski sa protu. It

Rorans mēģināja saskatīt Albrihu, tomēr velti. Viņš sakoda zobus. Kur viņš ir?

Horsts uzsita jauneklim uz pleca. Izskatās, ka tur.

Starp mājām parādījās Albrihs ar uzmestu lūpu un mugurā uzsietām trim alus mučelēm. Skats bija gana komisks, lai Baldors un vēl vairāki cieminieki sāktu smieties. Vienā pusē Albriham, salīkuši zem milzīgiem saiņiem, nāca Morns ar Taru. Arī ēzelis un divas kazas, ko viņi vilka līdzi, teju ļima zem savām nastām Rorans ar pārsteigumu secināja, ka arī dzīvniekiem mugurā ir uzsietas mucas.

-   Viņi nespēs noiet ne jūdzi, Rorans norūca, dusmodamies par laulātā pāra muļķīgo izrīkošanos. Un ēdamā viņiem pie­trūks. Vai viņi domā, ka pārējiem šie jābaro?…

Horsta apslāpētais smējiens pārtrauca jaunekļa pukošanos.

-   Par pārtiku es neko daudz neuztrauktos. Morna alus node­rēs omas uzturēšanai un tā mums būs vajadzīga vairāk par vienu otru maltīti. Gan redzēsi.

Tikko Albrihs bija ticis vaļā no mucām, Rorans pārvaicāja abiem kalēja dēliem: Vai nu ir visi? Kad brāļi atbildēja apstipri­noši, Rorans nošķendējās pie sevis un trieca dūri pret gurnu. Bez Ivora Palankāra ielejā bija nolēmušas palikt vēl trīs Etlberta, Parra un Knuta ģimenes. "Es nevaru viņus piespiest doties pro­jām." Rorans nopūtās. Labi. Nav nozīmes gaidīt ilgāk.

Cieminieku pūlis satraukumā noviļņojās; beidzot bija pienācis atvadu brīdis. Horsts un vēl pieci vīri pavilka sāņus žoga baļķus un tad pārmeta izraktajam grāvim dēļus, lai cilvēki un dzīvnieki vieglāk tiktu tam pāri.

Horsts pamāja. Es domāju, ka tev, Roran, būtu jāiet priekš­galā.

-   Pagaidiet! Fisks pieskrēja un ar acīmredzamu lepnumu pasniedza Roranam melninātu, sešas pēdas garu vilkābeles nūju ar nopulētu sakņu mezglu vienā un strupu zilgana tērauda uzgali otrā galā. Es to pagatavoju pagājušajā naktī, namdaris paskaid­roja. Man likās, ka tev tas varētu noderēt.