Vecākais

Rorans pārslidināja kreiso roku pār nūju, apbrīnodams koka gludumu. Tā ir lieliska dāvana. Tava amata prasme ir tik izcila… Paldies. Fisks greizi pasmaidīja un pakāpās atpakaļ.

Apzinādamies, ka viņu vēro viss cieminieku pūlis, Rorans pagriezās pret kalniem un Igualdas ūdenskritumu. Plecs zem ādas siksnas pulsēja. Viņam aiz muguras palika tēva pīšļi un viss, ko viņš bija pieredzējis šajā dzīvē. Priekšā bālajās debesīs slējās robainas kalnu virsotnes, aizšķērsodamas ceļu uz nosprausto mērķi un pārbaudīdamas viņa apņēmību. Taču viņš izrādīsies stiprāks. Un viņš neatskatīsies.

Katrīna.

Ar paceltu zodu Rorans devās uz priekšu. Nūjas uzgalis noklaudzēja pret pārmestajām laipām, un jauneklis izgāja no Kārvahallas, vezdams cieminiekus kalnu pirmatnībā.

♦ ♦ ♦

UZ TELNĒRAS KRAUJAS

Bom.

Eragona un pārējo Telnēras kraujas malā sanākušo ļaužu priekšā gaisā varenos spārnus plivināja pūķis saules spo­žumā, apdvesdams visus ar ritmiskām vēja brāzmām. Žilbinošo rītausmas staru apspīdēts, pūķa ķermenis šķita liesmojam. Mil­zeņa zelta zvīņas izraibināja zemi un kokus ar ņirbošiem saules zaķīšiem. Pūķis bija krietni lielāks par Safiru un, spriežot pēc apmēriem, varēja būt vairākus gadsimtus vecs. Arī tā kakls, locekļi un aste bija krietni masīvāki. Pūķa mugurā sēdēja Jātnieks, kura baltās drēbes skaisti izcēlās uz spožo zeltaino zvīņu fona.

Pavērsis seju augšup, Eragons nometās ceļos. Es tomēr neesmuļ viens… Apbrīns un atvieglojums pārņēma sirdi. Tagad viņam vairs nenāksies vienam uzņemties atbildību par vārdenu un Galbatoriksa sadursmes iznākumu. Te bija viens no sendienu miernešiem, atvests šurp no laika dzīlēm, lai vadītu Eragona gaitas, dzīvs simbols un apliecinājums leģendām, kuras Safiras Jātnieks bija klausījies bērnībā. Te bija viņa skolotājs. Te bija dzīva leģenda!

Kad pūķis pagriezās, lai nolaistos, Eragonam aizrāvās elpa; milzīgā radījuma kreiso priekšķetnu bija nošķēlis briesmīgs cir­tiens, reiz varenā ieroča vietā atstādams nevarīgu, baltu strupuli. Jauneklim acīs sariesās asaras. j j

Pūķis nolaidās mīkstajā āboliņā, kalna virsotnē saceļot izkal­tušu zariņu un lapu virpuli, un sakļāva spārnus. Jātnieks uzma­nīgi norausās pa pūķa veselo priekšķetnu un, salicis rokas pie krūtīm, pienāca pie Eragona. Elfam bija sudrabaini mati, un viņš izskatījās neiespējami vecs, lai gan vienīgā gadu nastas zīme bija bezgalīgas līdzjūtības un skumju izteiksme sejā.

Osthato Chetowā, Eragons sveicināja elfu. Sērojošo Zintniek… Tu mani sauci, un es esmu ieradies. Tad jauneklis pēkšņi atcerējās Arjas mācītos pieklājības rituālus un pieskārās lūpām. -Atra esterni ono thelduin.

Jātnieks pasmaidīja. Viņš saņēma Eragonu aiz pleciem un pacēla augšup, vērdamies jauneklī ar tādu sirsnību, ka Eragons nespēja novērst no elfa skatienu; viņš likās nogrimstam Jātnieka acu bez­galīgajā dzelmē. Eragon Ēnkāvi, mans īstais vārds ir Oromiss.

Tu to zināji, Islanzadi nočukstēja, un aizvainojums kara­lienes balsī strauji pārvērtās dusmu vētrā. Tu zināji par Era­gona pastāvēšanu, tomēr man nebildi ne vārda? Kāpēc tu mani piekrāpi, Surtugal?

Atbrīvojis Eragonu no sava suģestējošā skatiena, Oromiss pie­vērsās karalienei. Es neko neteicu tāpēc, ka nebiju pārliecināts, vai Eragons un Arja nodzīvos gana ilgi, lai sasniegtu Elesmēru. Man nebija ne mazākās vēlēšanās dot tev tik trauslu cerību, kas varēja sašķīst jebkurā mirklī.

Islanzadi apmetās uz papēža, gulbja spalvu apmetnim uzsitoties gaisā kā spārniem. Tev nebija nekādu tiesību slēpt šādas ziņas no manis! Es varēju nosūtīt kareivjus, lai tie pasargātu Arju, Eragonu un Safiru jau Farthendurā un atgādātu viņus uz šejieni.

Oromiss skumji pasmaidīja. Es no tevis, Islanzadi, neko neslēpu tikai to, ko tu pati biji izvēlējusies neredzēt. Ja tu būtu pieredzējusi zemi, kā tev to pienāktos darīt, tu būtu pamanījusi Alagēziju piemeklējušo juku cēloni un uzzinājusi patiesību par Arju un Eragonu. To, ka savās sērās tu varēji piemirst par vār­deniem un rūķiem, es saprotu, bet kā tu varēji aizmirst Bromu? Vinr Alfakyn? Pēdējo no Elfu Draugiem? Tu, karalien, esi sēdējusi savā tronī akla un neuzmanīga pret pasauli. Es nevarēju atļauties novirzīt tavas domas vēl tālāk no valdīšanas pār elfu valsti, liekot tev pārdzīvot vēl vienu zaudējumu.

Islanzadi dusmas norima. Karaliene stāvēja klajumā ar bālu seju un nošļauptiem pleciem. Tu norādīji manu īsto vietu, viņa nočukstēja.

Zelta pūķis pieliecās, lai nopētītu Eragonu ar dzirkstoši zibo­šajām acīm, un apdvesa jaunekli ar karstu, miklu elpu. Es prie­cājos satikt tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Glēdrs. Pūķa balss jo viņš neapšaubāmi bija vīriešu dzimuma dunēja Eragona prātā kā kalnu lavīnas dārdoņa.

Jauneklis spēja vien pieskarties lūpām un pateikt: Tas man ir milzīgs gods.