Vecākais

Turklāt ciematnieki izturējās pret Roranu ar tādu bijību, ka viņam sametās neērti. Tas bija manāms katrā sīkumā: līdzjū­tībā par viņa nelaimi, cieņpilnajā klusēšanā, kad viņš runāja, un piekrītošajā murmināšanā, kas pavadīja katru jaunekļa apgalvo­jumu. Likās, ka viņa rīcība kopš kareivju parādīšanās būtu cēlusi Rorana stāvokli sabiedrībā un iedvesusi bailes cilvēkos, kurus jauneklis pazina kopš bērna kājas, radot grūti pārvaramu atsve­šinātību.

"Es esmu iezīmēts," Rorans nodomāja, soļodams pa dub­ļiem. Viņš apstājās pie kādas peļķes un pieliecās, lai izpētītu paša atspulgu, prātodams, vai pamanīs tajā kaut ko tik ļoti atšķirīgu no vecā Rorana.

Viņš redzēja vīru saplēstās, ar asinīm notraipītās drānās, 4s uzkumpušu muguru un pie krūtīm piesietu, neveikli savilkt» roku. Pakakli un vaigus klāja bārdas rugāji, bet mati bija sapin kājušies niknās virvēs, kas vijās ap galvu kā savāds oreols. Tai® visbiedējošākās bija acis tās bija iegrimušas dziļi dobumoll liekot viņam izskatīties teju apsēstam. Sajās divās baisajās alāfl kā nokaitēts tērauds kvēloja skatiens, kurā liesmoja zaudējuma! niknuma un nevaldāmu alku virpuļi.

Rorana sejai pārslīdēja greizs smaids, padarot tās izteiksmi vēl jo biedējošāku. Jauneklim patika, kā viņš izskatījās. Tas atbildi viņa sajūtām. Tagad Rorans saprata, kā viņam bija izdevies ietek mēt cieminiekus. Viņš atieza zobus. Man šis izskats vēl noderēs, Tas man palīdzēs iznīcināt razakus.

Pacēlis galvu, viņš, apmierināts pats ar sevi, devās tālāk pa ielu. Tajā brīdī Roranu panāca Teins un sagrāba jaunekļa apakšJ delmu sirsnīgā tvērienā. Dižveseri! Tu nemaz nevari iedomāties, kā es priecājos tevi redzēt!

Vai tiešām? Rorans nobrīnījās pa šo nakti pasaule tiešām likās apgriezušies ar kājām gaisā.

Teins sparīgi pamāja ar galvu. Kopš mēs uzbrukām kareiv­jiem, man viss likās bezcerīgi zaudēts. Man ir sāpīgi to atzīt, bet tā nu tas bija. Sirds visu laiku sitās tā, it kā man tūlīt, tūlīt būtu jāieveļas akā; rokas drebēja, un es jutos nedziedināmi slims. Man pat šķita, ka mani kāds ir saindējis! Tas bija ļaunāk par pašu nāvi! Bet tas, ko tu vakar pateici, mani uz vietas izdziedināja, ļāva atkal saskatīt pasaulē mērķi un jēgu! Es… es pat nespēju izskaidrot tās šausmas, no kurām tu mani izglābi. Esmu tavs parādnieks līdz mūža galam. Ja tev ir kas vajadzīgs, tikai pasaki man, un es palīdzēšu.

Arī Rorans aizkustinājumā satvēra zemnieka apakšdelmu un sacīja: Paldies tev, Tein. Paldies. Teinam acīs sariesās asaras, tad viņš nolieca galvu, atlaida Rorana roku un atstāja jaunekli stāvam vienu ielas vidū.

Ko es esmu izdarījis ?

ATVADAS

Kad Rorans iegāja "Septiņos klaipos", Morna krodziņā, viņu apņēma biezu garaiņu dūmaka. Viņš apstājās zem urgļa ragiem, kas bija piesisti virs durvījņ, un nogaidīja, līdz acis liļirod ar puskrēslu plašajā telpā. Vai te kāds ir? jauneklis uzsauca.

Durvis uz virtuvi atsprāga vaļā, pa tām izbrāzās Tara un aiz viņas arī Morns. Abi drūmi paglūnēja uz Roranu. Tara iesprauda |(ii|.īgās dūres gurnu apaļumos un prasīja: Ko tu te meklē?

Rorans mirkli pētīja sievieti, cenzdamies izprast pēkšņā nai­dīguma iemeslu. Vai esat izlēmuši doties kopā ar mani pāri Korei?

-   Tā nav tava darīšana! Tara atcirta.

Ir gan, ir gan. Taču jauneklis savaldījās un tā vietā atbildēja: Lai kādi būtu jūsu nodomi, ja jūs nolemtu nākt kopā ar mums, l'llēna vēlējās uzzināt, vai jūsu saiņos atrastos vieta dažām viņas mantām vai varbūt jums pašiem ir vajadzīga papildu vieta. Viņa…

-   Papildu vieta, kā tad! Morns izgrūda. Viņš pamāja uz sienu aiz bāra letes, kur rindojās ozolkoka mucas. Man tur, ievīstītas salmos, ir divpadsmit mucas visdzidrākā ziemas eila, kuras pēdē­jos piecus mēnešus esmu turējis tam mats matā nepieciešamajā vēsumā. Tas ir Kvimbija beidzamais brūvējums! Ko man ar tām iesākt? Un ko darīt ar miestiņa un tumšalus vātīm? Ja es tās atstāšu krogū, kareivji nedēļas laikā visu iztemps vai varbūt viņi mucas sadragās un alu izlies zemē, kur vienīgās radības, kas to nobaudīs, būs tārpi. Ko nu tur! Morns apsēdās un, purinādams galvu, sāka lauzīt rokas. Divpadsmit pūliņu gadi! Kopš tēva nāves es diendienā strādāju krogū, kā viņš to man ierādīja. Un tad jūs ar Eragonu savārāt šitās ziepes. Tas… Viņš, saraustīti elpodams, apklusa un tad ar piedurkni noslaucīja tuklo seju.

-   Būs jau labi, Tara noteica. Viņa aplika roku Mornam ap pleciem un ar varenu pirkstu pabakstīja Rorana virzienā. Kas tev ir devis tiesības ar savām savādajām runām sabuntot Kārv hallu? Ja mēs dosimies ceļā, kā mans nabaga vīrs nopelnīs iztiku Viņš nevar paņemt savu amatu līdzi kā Horsts vai Gedriks. Viņ nevar mitināties plikā laukā un audzēt tur labību kā tu! Tas na iespējams! Visi pametīs ciemu, un mums būs jācieš bads. Pat ta ja mēs dosimies tev līdzi, mums tik un tā būs jācieš bads. Tu e izpostījis mūsu dzīvi!