Vecākais

Gaisā uzvēdīja biezs sasmakušu tauku smārds. Rorans sakoda zobus, lai savaldītu nelabumu, tad palūkojās lejup. Āda zem pārnēja bija kļuvusi bāla un valkana gluži kā milzīga dzimumzīme, kas atgādināja tārpu. Knābja cirtienu Ģertrūde bija sašuvusi, kamēr viņš gulēja bezsamaņā, tāpēc Rorans redzēja tikai nelī­dzenu, sārtu, ar asinīm apkaltušu līniju pleca priekšpusē. Pietūkuma un iekaisuma dēļ no kaķu zarnām savītie pavedieni bija dziļi iegriezušies miesā, bet no paša ievainojuma sūcās caurspīdīgs šķidrums.

Pētīdama ievainojumu, Ģertrūde pa brīdim paklakšķināja mēli, tad sakārtoja pārsēju un ieskatījās Roranam acīs. Izskatās tīri ciešami, taču audi varētu iekaist. Pagaidām es to vēl nezinu. Ja tā notiks, mums nāksies plecu piededzināt.

Rorans pamāja. Vai roka darbosies, kad sadzīs?

-   Ja vien muskulis sadzīs pareizi. Turklāt tas ir atkarīgs no tā, ko tu taisies darīt. Tu…

-   Vai es varēšu karot?

-   Ja tu vēlies karot, Ģertrūde lēnām sacīja, es tev ieteiktu mācīties izmantot kreiso roku. Viņa papliķēja jauneklim pa vaigu un aizsteidzās atpakaļ uz savu namiņu.

Mana roka. Rorans paskatījās uz pārsieto locekli, it kā tas vairs nepiederētu viņam. Līdz šim brīdim jauneklis nekad nebija iedomājies, cik cieši sevis apzināšanās ir saistīta ar ķermeņa stā­vokli. Miesas ievainojums radīja ievainojumu psihē un otrādi. Rorans lepojās ar savu ķermeni, un tagad, ieraugot to savainotu, viņš satrūkās, jo īpaši tāpēc, ka roka bija sakropļota uz visiem laikiem. Pat ja tā atkal darbosies, pamatīga rēta atgādinās par šo ievainojumu līdz pat mūža beigām.

Paņēmusi Roranu zem rokas, Elēna ieveda jaunekli atpa­kaļ mājā. Horsta sieva saplucināja pāris izkaltušu piparmētru stublāju tējkannā un uzlika to uz plīts uzvārīties. Tu viņu tie-J šām mīli, vai ne?

-   Ko? Rorans pārsteigts paskatījās uz Elēnu.

Kalēja sieva uzlika roku sev uz vēdera. Katrīnu. Viņa pasmaidīja. Es neesmu akla. Es zinu, ko tu izdarīji viņas dēļ, un es lepojos ar tevi. Ne katrs vīrs uzdrīkstētos ko tādu.

-   Tam nebūs nekādas nozīmes, ja nespēšu viņu atbrīvot.

Tējkanna sāka uzstājīgi svilpt. Tev tas izdosies, kaut kā, bet

izdosies… Elēna ielēja tēju. Mums būtu jāsāk gatavoties ceļam, Es sākšu ar virtuvi. Kamēr rosīšos šeit, vai tu varētu uziet augšā un nonest visas drēbes, gultas veļu un visu citu, kas, tavuprāt, noderētu ceļā?

-   Kur to visu salikt? Rorans vaicāja.

-   Viesistaba būs gana laba.

Tā kā kalni bija pārāk stāvi un meži pārāk biezi, lai izmantotu ratus, Rorans saprata, ka viņi var paņemt līdzi vien to, ko paši spēj panest vai ko var uzkraut mugurā abiem Horsta zirgiem. Tiesa, vienu no kumeļiem nevai'ēja īpaši pārslogot, lai Elēna I varētu kāpt tam mugurā ikreiz, kad ceļš izrādītos pārāk grūts  sievietei stāvoklī.

Visu vēl nelāgāku padarīja apstāklis, ka daudzām Kārvahallas  ģimenēm nemaz nebija gana zirgu gan nastām, gan tiem pārāk jaunajiem, pārāk vecajiem vai pārāk slimajiem, kas nespētu turēties līdzi pārējiem gājiena laikā. Bija skaidrs, ka kravas nāksies  dalīt. Jautājums gan bija: ar ko šī dalīšanās būs iespējama? Viņi vēl arvien nezināja, kurš, izņemot Birgitu un Delvinu, dosies ceļā  kopā ar kalēja ģimeni.

Tāpēc tad, kad Elēna beidza saiņot līdzņemamās mantas galvenokārt pārtiku un drānas -, viņa aizsūtīja Roranu noskaidrot,  vai kādam nav vajadzīga papildu vieta uz nastu nesējiem dzīv­niekiem un, ja nav, vai viņa varētu uz kāda zirga novietot savas mantas, jo mājā palika krietni daudz mazāk nozīmīgu lietu, kuras viņa labprāt ņemtu līdzi, ja būtu brīva vieta, bet citādi pamestu tepat.

Par spīti tam, ka ļaudis šaudījās šurpu turpu pa Kārvahallas ieliņām, ciemā valdīja uzspiests stingums, nedabisks miers, kas slēpa drudžaino rosību aiz namu sienām. Gandrīz neviens nesa­runājās, visi gāja nodurtām galvām, iegrimuši katrs savās domās.

Kad Rorans pienāca pie Orvala mājas, viņam nācās dauzīt ar klauvēkli teju veselu minūti, līdz zemnieks atvēra durvis. Ak, tas esi tu, Dižveseri. Orvals iznāca uzjieveņa. Piedod, ka tev nācās gaidīt, bet es biju aizņemts. Kā es varu tev palīdzēt? Viņš pret plaukstu izdauzīja garu, melnu pīpi un tad sāka to nervozi virpināt pirkstos. Rorans dzirdēja, kā mājas iekšienē tiek bīdīti krēsli un cits pret citu sitas kastroļi un pannas.

Rorans raiti pārstāstīja Elēnas piedāvājumu un lūgumu. Orvals paraudzījās augšup debesīs. Manuprāt, ar savām mantām es tikšu galā pats. Parunājies ar pārējiem, ja tev tomēr vajadzēs vietu, man ir pāris vēršu, kuriem varētu vēl kaut ko uzkraut.

-   Tātad tu nāksi?

Orvals apmulsis pārvēla ķermeņa smagumu uz otras kājas. Nu, es gluži tā neteiktu. Mēs vienkārši… gatavojamies, ja nu notiktu vēl viens uzbrukums.

-   Ak tā. Rorans nobrīnījās un smagi aiz soļoja uz Kiselta mājas pusi. Viņš drīz vien atklāja, ka neviens viņam nesaka, vai viņi izlēmuši doties projām no Kārvahallas, lai gan gatavošanās ceļam bieži bija acīmredzama.