Vecākais

Rorans nelielā pulciņa priekšgalā turpināja soļot uz Kārvahal las nomali atkārtodams savu strupo aicinājumu ikvienam vīra vai sievai, ko satika ceļā. Tur viņš izrāva no stīgrajiem dubļie kārti, kuras galā bija piestiprināta lāpa, tad pagriezās un devā atpakaļ uz ciema galveno laukumu. Nostājies tā vidū, viņš ietriec kārti zemē, pacēla kreiso roku un ieaurojās: "NĀCIET!"

Varenais sauciens atbalsojās starp ciemata mājām. Rorans atkārtoja šo vienu vārdu atkal un atkal. Cilvēki sāka plūst no mājām un ēnainajām šķērsielām, lai pulcētos ap jaunekli. Daži likās ziņkāres pārņemti, citu sejās varēja nolasīt līdzjūtību, vēl kāds izskatījās apmulsis vai dusmīgs. Ielejā atkal un atkal nodār­dēja Rorana aicinājums. Pienāca Lorings ar dēliem. No pretējās puses parādījās Birgita, Delvins un Fisks ar sievu Izoldi. Morns un Tara iznāca no krodziņa un pievienojās skatītājiem.

Kad ap viņu bija sapulcējies Kārvahallas iedzīvotāju vairā­kums, Rorans apklusa un sažņaudza kreiso dūri, līdz nagi iedūrās plaukstā. Katrīna. Pacēlis roku, viņš iztaisnoja pirkstus un ikvie­nam parādīja tumšsarkanās lāses, kas riesās brūcītēs un plūda lejup pa plaukstu.

-   Šīs, viņš sacīja, ir manas sāpes. Ieskatieties tajās rūpīgi, jo jums būs jāpārcieš kas līdzīgs, ja mēs nespēsim pieveikt lāstu, ko nežēlīgais liktenis mums uzsūtījis. Jūsu draugus un tuviniekus sakals ķēdēs un aizdzīs verdzībā uz tālām zemēm vai jūsu acu priekšā tos uzšķērdīs Impērijas algotņu nežēlīgie zobeni. Galba­torikss nobārstīs jūsu laukus ar sāli, lai tie nekad vairs nedotu ražu. Es esmu to piedzīvojis. Es to zinu. Viņš soļoja šurpu turpu kā būrī ieslodzīts vilks, drūmu sejas izteiksmi šūpodams galvu.

Jauneklim bija izdevies pievērst cieminieku uzmanību. Tagad it!lika vien iedegt viņos to pašu kaismi, kas kvēloja viņa krūtīs.

-   Manu tēvu nogalināja apgānītāji. Mans brālēns bija spiests liegt. Manu saimniecību nolīdzināja līdz ar zemi. Un manu līgavu nolaupīja viņas pašas tēvs, kurš noslepkavoja Bērdu un nodeva inus visus! Kvimbijs ir apēsts, siena šķūnis nosvilināts līdz ar h'iska un Delvina māju. Pars, Vīglifs, Geds, Bārdriks, Farolds, lleils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs, Olbems un Elmunds visi nokauti. Daudzi nojums ir ievainoti līdzīgi man, un tāpēc jūs vairs nevarat uzturēt ģimeni. Vai tad vēl nepietiek ar to, ka mēs katru dzīves dienu aizvadām smagā darbā, cenzdamies savilkt galus par spīti dabas untumiem? Vai tad vēl nepietiek ar to, ka esam iipiesti dzelžaini maksāt Galbatoriksam nodokļus? Kāpēc mums ir jāpakļaujas šīm bezjēdzīgajām mocībām? Rorans maniakāli iesmējās, iekaucās pret debesīm un saklausīja pats savā balsī neprātu. Cieminieku pulkā neviens pat nepakustējās.

-   Es esmu izpratis Impērijas un paša Galbatoriksa patieso būtību; un tā ir ļauna. Galbatorikss ir sērga, kas piemeklējusi šo pasauli. Viņš iznīcināja Jātniekus un dižāko mieru un pārticību, ko cilvēki bija piedzīvojuši. Viņam kalpo kaut kādā aizlaiku bedrē dzimuši ļauni dēmoni. Bet vai Galbatoriksam ir gana ar to, ka viņš visus ir nospiedis zem sava papēža? Nē! Viņš vēlas saindēt visu Alagēziju, nosmacēt mūs ar savu posta apmetni. Mūsu bērniem un bērnu bērniem kā pazemotiem vergiem, tārpiem, kā salašņām būs jādzīvo viņa tumšajā ēnā līdz pat laika galam un jāpacieš viņa prieks par sagādātajām mocībām. Ja vien…

Rorans ieskatījās cieminieku plaši ieplestajās acīs, apzinā­damies, ka tagad visi ir viņa varā. Neviens nekad nebija uzdro­šinājies pateikt to, ko viņš tūlīt pateiks. Viņš ļāva, lai vārdi, kas izlaužas no rīkles, skan griezīgi: Ja vien mums nebūs drosmes stāties pretī ļaunumam.

Mēs esam cīnījušies pret kareivjiem un razakiem, jauneklis turpināja, bet tam nebūs nekādas nozīmes, ja mēs kritīsim šeit vieni un aizmirsti vai arī tad, ja mūs kā lopus aizdzīs no šejienes. Mēs nevaram palikt šeit, un es nepieļaušu, lai Galbatorikss iznī­cinātu visu, kā dēļ ir vērts dzīvot. Es neļaušu viņam uzvarēt, tad

lai man drīzāk izrauj acis un nocērt rokas! Es izvēlos pretoties! E izvēlos celties no man izraktā kapa un darīt visu, lai iedzītu taj savus ienaidniekus! Es izvēlos doties projām no Kārvahallas, viņš noskaldīja.

Es šķērsošu Kori un tad ar kuģi došos no Nardas uz Surdu Tur es pievienošos vārdeniem, kuri jau gadu desmitiem cīnās, lai atbrīvotu mūs no apspiedējiem. Likās, ka cieminiekus šī doma ir satriekusi. Taču es nevēlos turp doties viens pats. Nāciet kopā ar mani un izmantojiet šo iespēju vērst savu dzīvi uz labu! Nometiet važas, kas jūs saista šeit! Rorans ar pirkstu norādīja te uz vienu te nākamo klausītāju. Kādi vārdi pēc simt gadiem skanēs no dziesminieku lūpām? Horsts… Birgita… Kiselts… Teins… Sāgajļ daudzinās mūsu paveikto. Viņi dziedās "Kārvahallas epu", jo mēa būsim vienīgais ciems, kam pietika dūšas nepakļauties Impērijai.