Vecākais

No Rorana acīm sāka plūst lepnuma asaras. Kas gan būtu vēl cēlāk par to, ka mēs iztīrītu Galbatoriksa traipu no Alagēzijas? Mums vairs nenāktos dzīvot bailēs, ka mūsu saimniecības kāds var izpostīt, ka mūs var nogalināt un pat apēst. Mūsu novāktā labība piederētu mums pašiem, un likumīgajam karalim mēs sūtītu tikai to, ko paši vēlētos tam dāvināt. Upes un strauti būtu zelta pilni. Mēs dzīvotu drošībā un laimē un pat pieņemtos miesās no visas 1 tās pārticības. Tāds ir mūsu liktenis, jauneklis pabeidza.

Rorans turēja roku priekšā savai sejai un lēnām salieca pirk­stus pāri asiņojošajām brūcēm. Jauneklis stāvēja, mazliet salie­cies, it kā sargātu ievainoto roku, un, daudzajiem skatieniem duroties viņā kā pīķiem, gaidīja atbildi uz savu runu. Neviens nebilda ne vārda. Pēc krietna klusuma brīža Rorans saprata, ka cieminieki vēlas, lai viņš turpina; tie vēlējās dzirdēt ko vairāk par viņa iztēloto mērķi un nākotni.

Katrīna.

Naktij satumstot ap lāpas mestās gaismas loku, Rorans izslē­jās taisnāk un turpināja. Viņš neko neslēpa, tikai pūlējās, lai cie­minieki saprastu viņa domas un sajūtas, lai arī viņi sajustu mērķa apziņu, kas lika tā rīkoties viņam pašam. Mūsu iepriekšējā dzīve tuvojas galam. Mums ir jāceļas, jāmet kauliņi un jādodas pie vārdeniem, lai mums un mūsu bērniem būtu izredzes dzīvot kā

Iiriviem cilvēkiem. Viņa runā niknums un medus plūda vienādās ■ Ievās, taču visu caurstrāvoja kaismīga pārliecība un tas ļāva noturēt klausītāju uzmanību.

Kad visas tēlu bultas bija izšautas, Rorans ieskatījās draugu un kaimiņu sejās un sacīja: Es došos ceļā pēc divām dienām. Ja vēlaties, varat nākt man līdzi, bet es iešu projām, lai vai kā. Tad viņš nolieca galvu un izgāja no gaismas loka.

Dilstošais mēness virs galvas spīdēja aiz mākoņu stērbelēm. Cauri Kārvahallai izskrēja viegla vēja brāzma. Uz kāda jumta nočīkstēja tērauda vējrādis, pagriezdamies gaisa plūsmas vir­zienā.

Pacēlusi garos svārkus, lai nepakluptu, no pūļa gaismas lokā iznāca Birgita. Ar nomāktu sejas izteiksmi viņa sakārtoja lakatu.

Šodien mēs piedzīvojām… Sieviete aprāvās, sapurināja galvu un iesmējās, it kā būtu nokaunējusies. Man ir grūti runāt pēc Rorana. Man diez ko nepatīk viņa iecere, taču uzskatu, ka tā ir jāīsteno. Man gan ir cits iemesls: es vēlos sadzīt šo razaku pēdas un atriebt vīra nāvi. Es iešu kopā ar Roranu. Un ņemšu līdzi savus bērnus. Birgita izgāja no gaismas apļa.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad, apskāvuši viens otru, uz priekšu panāca Delvins un viņa sieva Lenna. Lenna palūkojās uz Birgitu un ierunājās: Es saprotu tavu nodomu, māsiņ. Arī mēs vēlamies atriebties, tomēr vēl vairāk mēs vēlamies, lai mūsu pārējie bērni būtu drošībā. Un šī iemesla dēļ ceļā dosimies arī mēs. Tad runāja vēl vairākas sievietes, kuru vīri bija nogalināti, un piekrita Lennai.

Cieminieki kādu brīdi klusināti sarunājās savā starpā, tad pieklusa un palika stāvam savās vietās. Likās, neviens cits nevēlas runāt; tā bija pārāk liela izšķiršanās. Rorans saprata cilvēkus. Arī viņš pats vēl mēģināja aptvert iecerētās rīcības iespējamās sekas.

Vēl pēc brīža pie lāpas pienāca Horsts un saspringti paskatī­jās uz liesmu. Runāt vairs nav jēgas… Mums ir vajadzīgs laiks, lai visu apdomātu. Katram ir jāizlemj pašam. Rīt… rīt būs jauna diena. Iespējams, tad viss liksies skaidrāk. Viņš papurināja galvu un paņēma lāpu, tad pavērsa to lejup un izdzēsa pret zemi, likdams saprast, ka visiem jāmeklē mājupceļš, paļaujoties vien uz mēnessgaismu.

Rorans pievienojās Albriham un Baldoram, kuri soļoja gaba­liņu aiz vecāku muguras, lai ļautu tiem netraucēti apspriesties. Neviens no brāļiem pat nepacēla skatienu uz Roranu. Satraukts par brāļa atturību, Rorans vaicāja: Vai domājat, ka vēl kāds cits arī posīsies ceļā? Vai es runāju gana labi?

Albrihs strupi iesmējās. Gana labi!

-   Roran, Baldors savādā balsī piebilda, šonakt tu būtu pār­liecinājis urgli ķerties pie arkla un pārtapt par zemnieku.

-   Tiešām?

-   Kad tu beidzi runāt, es biju gatavs paķert šķēpu un pakaļ tev mesties pāri Korei. Un es nebiju vienīgais, kas tā jutās. Jautājums jau nav par tiem, kuri izlems doties tev līdzi, bet drīzāk par tiem, kuri nolems palikt. Tas, ko tu teici… es nekad iepriekš neko tādu nebiju dzirdējis.

Rorans sarauca pieri. Viņš bija gribējis pārliecināt cilvēkus pieņemt viņa ieceri, nevis sekot viņam pašam. "Bet, ja reiz tāda ir likme," jauneklis nodomāja un paraustīja plecus. Tomēr šāda iespēja pārsteidza viņu negaidot. Vēl pirms kāda laiciņa tāds pavēr­siens būtu uztraucis Roranu, bet tagad viņš jutās pateicīgs par jebko, kas ļautu viņam izglābt Katrīnu un pasargāt cieminiekus.

Baldors paliecās uz brāļa pusi. Tēvam nāksies pamest šeit lielāko daļu darbarīku. Albrihs drūmi pamāja.