Vecākais

Oromisa mutes kaktiņu augšup paviltā smaida atblāzma. Ne tik labi, kā vēlētos. Mēs, elfi, uzskatām sevi par nemirstī­giem, taču pat mums neiet secen daža laba miesas kaite, kuru pat mūsu maģijas zināšanas spēj vien pagausināt. Neuztraucies… tas nav nekas lipīgs, tomēr vaļā no šīs ligas es pats nespēju tikt. Viņš nopūtās. Jau gadu desmitiem ilgi es balstu sevi ar simtiem sīku, vāju burvestību, kas, klādamās cita pār citu, pastiprina senāku, man vairs neaizsniedzamu buramvārdu iedarbību. Tas man ļāvis nodzīvot gana ilgi, lai pieredzētu pēdējo pūķu dzimšanu un sek­mētu Jātnieku atdzimšanu no mūsu pieļauto kļūdu krāsmatām.

-   Cik ilgi vēl…

Oromiss parāva uz augšu smailo uzaci. Cik ilgi vēl man atlicis līdz nāvei? Kāds laiciņš mums ir, bet tā nav daudz, īpaši, ja vārdeni izlems saukt tevi talkā. Tāpēc un tā, Safira, būs atbilde uz tavu jautājumu mēs sāksim apmācības nevilcinoties un mācīsimies ātrāk, nekā pagātnes un nākamības Jātnieki to jebkad darījuši vai darīs, jo man ir jāsaspiež desmitgadēm krātas zināšanas mēnešos un nedēļās.

-   Tu jau zini, Eragons sacīja, vaigiem mulsumā un kaunā svil ­stot, par manu… par manu ievainojumu. Viņš izmocīja pēdējo vārdu, ienīzdams pat to, kā tas skan. Arī es esmu sakropļots.

Oromisa skatienā iezagās līdzjūtība, taču balss skanēja tikpat stingri. Eragon, tu kļūsti par kropli tikai tad, kad uzskati sevi par tādu. Es saprotu, kā tu jūties, taču tu nedrīksti zaudēt cerību, jo sakāvi paredzošs noskaņojums ir briesmīgāka vaina par jeb­kuru miesīgu vāti. Es zinu, ko runāju, jo pats to esmu piedzīvojis. Sevis žēlošana nepalīdzēs nedz tev, nedz Safirai. Mēs kopā ar citiem zintniekiem izpētīsim tavu ievainojumu un raudzīsim, vai varam mazināt tā iespaidu, bet tikmēr tavas apmācības risināsie tā, it kā viss būtu kārtībā.

Iedomājies iespējamās sekas, Eragons juta, kā saules pinum savelkas kamolā un mutē pazib žults garša. Nevar būt, ka Oromis piespiedīs mani vēlreiz pārciest tādas mocības! Sāpes ir necieša mas, jauneklis drudžaini bilda. Tās mani nogalinās. Es…

Nē, Eragon. Tās tevi nenogalinās. Tik daudz par tavu lāstu es zinu. Tiesa, katram no mums ir savs pienākums: tev vārdenu bet man tavā priekšā. Mēs nevaram no tā izvairīties kaut kādu sāpju dēļ. Pārāk daudz ir likts uz spēles, tāpēc mums nedrīks neizdoties. Eragons spēja vien papurināt galvu, jo viņu draudēj pārņemt šausmu lēkme. Viņš mēģināja atvairīt Oromisa teikto, taču tajos ietvertā patiesība bija nenoliedzama. Eragon, tev jāuzņemas šī nasta no brīva prāta. Vai tad nav neviena, kura dēļ tu gribētu ziedot sevi?

Pirmo jauneklis iedomājās Safiru, bet viņas dēļ Eragons to nedarītu. Arī Nasuadas dēļ ne. Pat Arjas dēļ ne. Kas tad īsti viņu virzīja? Tad, kad viņš zvērēja uzticību Nasuadai, viņš to darīja Rorana un pārējo Impērijas apspiesto iedzīvotāju dēļ. Bet vai ļaudis viņam nozīmēja tik daudz, lai uzņemtos tādas ciešanas? Jā, viņš nolēma. Jā, viņi nozīmē tik daudz, jo es esmu vienīgais, kuram ir kaut mazākās izredzes palīdzēt viņiem. Turklāt es pats atbrīvošos no Galbatoriksa ēnas tikai tad, kad no tās būs brīvi arī visi pārējie. Un tas ir manas dzīves vienīgais mērķis. Kā citādi es varu rīkoties? Drebot pie visām miesām, Eragons izteica šos biedējošos vārdus: Es uzņemos šo cīņu Alagēzijas iedzīvotāju dēļ, visu to rasu dēļ, kas cietušas no Galbatoriksa varmācības. Lai kādas sāpes es ciestu, zvēru, ka būšu uzcītīgākais māceklis, kāds tev jelkad bijis.

Oromiss pamāja ar nopietnu izteiksmi sejā. Tieši to es no tevis sagaidu. Viņš uzmeta skatienu Glēdram, tad turpināja: Piecelies un novelc kamzoli. Paskatīsimies, ko tu spēj.

Paga, iejaucās Safira. Skolotāj, vai Broms zināja, ka jūs mājo­jat šeit ? Eragons sastinga, jo viņam šāds jautājums nebija ienācis prātā.

-  Protams, Oromiss atbildēja. Savulaik viņš bija mans midzēknis Ilirejā. Esmu pateicīgs, ka jūs viņu pienācīgi apglabājāt, jo dzīve viņam nebija viegla un reti kurš izrādīja viņam jelkādu :;irsnību. Es ceru, ka pirms izzušanas tukšumā viņš rada mieru.

Eragons lēnām sarauca pieri. Vai arī Morzanu tu pazini?

-   Viņš bija mans māceklis pirms Broma.

-   Un Galbatoriksu?

-  Es biju viens no Vecajiem, kas liedza viņam otru pūķi, kad pirmo nogalināja, bet, nē, man laimējās, jo pie manis apmācībā viņš nav bijis. Galbatorikss pats sameklēja un nogalināja visus savus skolotājus.

Eragons vēlējās uzdot vēl vairākus jautājumus, taču saprata, ka labāk to atlikt uz vēlāku laiku, tāpēc piecēlās un atraisīja kamzoļa saites. Izskatās, viņš vērsās pie Safiras, ka mēs nekad neuzzināsim visus Broma noslēpumus. Novilcis kamzoli, jaunek­lis nodrebinājās, jo gaiss likās dzestrs. Tad viņš atlieca plecus un izrieza krūtis.

Oromiss apgāja viņam apkārt, pārsteigti apstādamies un iesaukdamies, kad ieraudzīja rētu, kas stiepās pāri Eragona mugu­rai. Vai tad Arja vai kāds no vārdenu dziedniekiem nepiedāvāja noņemt sarētojumu? Tad mugura neizskatītos tik briesmīgi.