Vecākais

Oromisa ieplestajās acīs pazibēja vilšanās. Tu to nezini? Eragons papurināja galvu. Kā gan tas iespējams? Ņemot vērā visu, kas ar tevi noticis, kā arī bailes, ko Galbatorikss iedveš jūsu puses ļaudīs, es vēl varu saprast, ka tevi audzinājuši neziņā par tavu mantojumu. Taču es nevaru paslavēt Bromu par tādu pavir­šību tavā apmācībā viņam vajadzēja pastāstīt tev to, ko zina vismazākais elfs vai rūķis. Jūsu vārdenu bērni spētu par pagātni man pastāstīt ko vairāk.

-   Bromam vairāk rūpēja, kā saglabāt manu dzīvību, nevis mācīt par jau mirušiem ļaudīm, Eragons saspurojās.

Šie vārdi lika Oromisam apklust. Beidzot elfs sacīja: Piedod man. Es negribēju apšaubīt Broma izvēli, mani tikai māc pārmē­rīga nepacietība; laika mums nav daudz, un katrs sīkums, kas tev jāapgūst, mazina tavas iespējas iemācīties kaut ko citu. Viņš atvēra pāris skapīšu, kas bija paslēpti izliektajā sienā, un izņēma maizes doniņas un augļu bļodas, kuras sarindoja uz galda. Pirms sākt maltīti, viņš mirkli sastinga ar aizvērtām acīm. Brod­dringu karaliste bija cilvēku zeme, kas pastāvēja pirms Jātnieku krišanas. Pēc tam kad Galbatorikss nonāvēja Vrēlu, viņš kopā ar Atkritējiem uzbruka Ilirejai un gāza karali Angrenostu, piesavi­nādamies tā troni un titulus. Tad Broddringu karaliste kļuva par Galbatoriksa mītni, no kuras viņš iekaroja citas zemes. Viltvārdis pievienoja tai Vrongardu un citas pilsētas uz austrumiem un dien­vidiem, radīdams to Impēriju, kurā tu dzīvoji. Būtībā Broddringu karaliste turpina pastāvēt, taču šobrīd tā nav nekas vairāk kā nosaukums uz karaliskajām pavēlēm.

Baidīdamies tincināt elfu ar citiem jautājumiem, Eragons ķērās pie ēdiena. Laikam viņa sejā pazibēja kas tāds, kas lika Oromisam piebilst: Tu man atgādini Bromu laikā, kad izvēlējos viņu par savu mācekli. Viņš bija jaunāks par tevi, gadus desmit vecs, bet arī viņa zinātkāre vai plūda pāri malām. Manuprāt, veselu gadu no viņa mutes skanēja tikai "kā", "kas", "kad", bet visbiežāk "kāpēc". Nekautrējies vaicāt to, kas tev uz sirds.

-   Es vēlos uzzināt tik daudz ko, čukstus atzinās Eragons. Kas tu esi? No kurienes tu nāc?… Kur bija dzimis Broms? Kāds bija Morzans? Kā, kas, kad, kāpēc? Un es gribu zināt visu par Vrongardu un Jātniekiem. Tad varbūt arī manis paša ceļš kļūs skaidrāks.

Iestājās klusuma brīdis, kura laikā Oromiss rūpīgi sadalīja kazeni, pa vienai atdalīdams sulīgās kniepadatas galviņas. Kad pēdējā lodīte nozuda starp lūpām portvīna sārtumā, viņš saberzēja rokas Garovs būtu teicis, "nopulēja plaukstas" un turpināja: Tad nu par sevi. Esmu dzimis pirms vairākiem gadsimtiem elfu pilsētā Lutivirā, kas slējās mežos pie Tīdostena ezera. Divdesmit gadu vecumā, kā jau visus elfu bērnus, arī mani aizveda pie olām, ko pūķi bija dāvājuši Jātniekiem, un man izšķīlās Glēdrs. Mūs apmācīja par Jātniekiem, un gandrīz simt gadus mēs ceļojām pa pasauli, pildīdami Vrēla rīkojumus. Tad pienāca diena, kad mēs varējam aiziet no dienesta, lai nodotu savu pieredzi nākamajai paaudzei. Mēs apmetāmies Ilirejā un sākām apmācīt jaunos Jāt­niekus, līdz Galbatorikss mūs sakāva.

-   Un Broms?

-   Broms nāca no Kuastas grāmatu ilustrētāju ģimenes. Viņa māti sauca Nelda, bet tēvu Holkombs. Kuastu no pārējās Ala­gēzijas norobežo Kore, tāpēc laika gaitā tā ir kļuvusi par dīvainu vietu, kurā valda savādas ieražas un māņticība. Krietnu brīdi pēc ierašanās Ilirejā Broms mēdza trīs reizes pieklauvēt pie durvju aplodas gan ieejot telpā, gan izejot no tās. Citi mācekļi mēdza viņu par to vilkt uz zoba, tāpēc viņš atmeta klauvēšanu līdz ar citiem ieradumiem.

Morzans, elfs turpināja, izrādījās mana lielākā neveiksme. Hroms viņu dievināja. Vienmēr visur gāja kopā ar Morzanu, nekad tam neiebilda un neticēja, ka jelkad varētu Morzanu pārspēt. Morzans, man ar kaunu jāatzīst jo es būtu varējis to novērst -, l.o lieliski apzinājās un izmantoja Broma uzticēšanos visos iespē­jamos veidos. Morzans kļuva tik iedomīgs un nežēlīgs, ka es jau sāku apsvērt nepieciešamību nošķirt viņu no Broma. Taču, pirms paguvu to izdarīt, Morzans palīdzēja Galbatoriksam nozagt pūķēnu, Sruikanu, lai ar to aizstātu Galbatoriksa nonāvēto pūķi. Zādzības brīdī viņi nogalināja pūķēna īsto Jātnieku. Tad Morzans kopā ar Galbatoriksu aizbēga, lemdami mūs iznīcībai.

Tu pat nespēsi iedomāties, Oromiss sacīja, kā Morzana nodevība satrieca Bromu, iekams neizpratīsi, cik ļoti viņš bija I (ieķēries draugam. Un, kad beidzot Galbatorikss atgriezās un Atkritēji nogalināja Broma pūķi, Broms visas savas dusmas un sāpi vērsa pret to, kuru uzskatīja par vainīgu savas pasaules sagraušanā, proti, pret Morzanu.

Oromiss drūmu seju apklusa. Vai tu zini, kāpēc, Jātniekam zaudējot pūķi vai pūķim zaudējot Jātnieku, arī izdzīvojušais bieži iet bojā?

-   Es varu to iedomāties, Eragons atbildēja. Šī doma lika viņam nodrebēt.