Vecākais

Es izskatos vecāks. Vecāks un vairāk noguris. Turklāt tagad vaibsti šķita stūraināki, piešķirdami viņam atturīgu, plēsējputnam līdzīgu izskatu. Viņš, protams, nebija elfs, taču, ja kāds papētītu uzmanīgāk, Eragonu nevarētu noturēt par tīrasiņu cil­vēku. Atmetis atpakaļ matus, viņš atsedza ausis, kas likās veido­jam smailus galus. Tā bija vēl viena liecība tam, ka jaunekli bija izmainījusi saikne ar Safiru. Eragons pieskārās vienai ausij, ļaujot pirkstiem pārslīdēt pār nepazīstamo apveidu.

Viņam nenācās viegli pieņemt pārmaiņas, kas notika ķermenī. Kaut gan Eragons zināja, ka tās notiks un reizēm pat gaidīja kā pēdējo apliecinājumu tam, ka viņš tiešām ir Jātnieks, īstenība lika viņam justies apjukušam. Jaunekli sarūgtināja doma, ka viņš nespēj ietekmēt to, kā mainījās ķermenis. Bet vienlaikus viņš vēlējās uzzināt, kā šīs pārmaiņas norisināsies turpmāk. Turklāt Eragons apzinājās, ka nav noslēdzies arī gluži parastais, cilvēku dzimumam raksturīgais pārejas vecums ar tam piemītošajiem noslēpumiem un grūtībām.

Kad es beidzot uzzināšu, kas es esmu ?

Jauneklis pielika skuvekļa asmeni pie vaiga tā, kā atcerējās Garovu to darām, un pārvilka pāri ādai. Viņam izdevās nošņāpt vienu otru rugāju, tomēr aiz bārdas naža palikušie bija gari un nevienādi. Eragons izmainīja asmens leņķi un mēģināja vēlreiz tagad viņam veicās jau mazliet labāk.

Taču tad, kad jauneklis nonāca līdz zodam, skuveklis paslīdēja un pāršķēla ādu no mutes kaktiņa līdz pat apakšžoklim. Viņš iekaucās un nometa bārdas nazi, ar plaukstu pārklādams brūci, no kuras lejup pa kaklu plūda asinis. Izgrūzdams vārdus caur atieztiem zobiem, viņš sacīja: Waise heill. Burvestībai savelkot brūci, sāpes uzreiz norima, taču sirds no pārdzīvotā vēl turpināja skaļi sisties.

Eragon! iesaucās Safira. Viņa iegrozīja galvu un plecus priekš­telpā un ar purnu atvēra mazgāšanās kambara durvis. Sajūtot asins smaku, viņas nāsis iepletās jo plašas.

Es izdzīvošu, Eragons apsolīja pūķim.

Safira nopētīja iesarkano ūdeni. Esi uzmanīgāks. Tad labāk staigā noplucis kā briedis kažoka mešanas laikā nekā nogriez sev galvu, mēģinot iznesīgi noskaties.

Tā būtu arī mana izvēle. Ej vien, ar mani viss būs kārtībā.

Safira nosēcās un negribīgi izlocīja galvu no mitekļa.

Eragons apsēdās, blenzdams uz bārdas nazi. Visbeidzot viņš nomurmināja: Kam man tas? Saņēmies viņš pārcilāja savu senvalodas vārdu krājumu, izvēlējās nepieciešamos un tad izteica jaunizgudroto burvestību. Maģijai pārvēršot rugājus putekļos, no sejas nobira gaisīga melna pūdera straumīte. Vaigi tagad bija zīdaini gludi.

Apmierināts ar paveikto, Eragons devās apseglot Safiru. Pūķis nekavējoties pacēlās gaisā un devās ceļā gar Telnēras krauju. Pēc brīža viņi nolaidās namiņa priekšā, kur abus gaidīja Oromiss un Glēdrs.

Elfs izpētīja Safiras seglus. Viņš pārlaida pirkstus katrai siksni­ņai, īpašu vērību pievēršot šuvumam un sprādzēm, un tad atzina, ka, ņemot vērā to, kur un kā segli bija tapuši, tie ir visai prasmīgi pašūti. Bromam bija izveicīgas rokas. Izmanto šos seglus, kad tev ir jāceļo ļoti ātri. Bet ja vari atļauties ērtības… Oromiss uz mirkli nozuda mājā un atgriezās ar bieziem, izliektiem segliem, kuru sēdvietu un kāpšļu siksnas rotāja zeltīti raksti. Izmanto šos. Tie ir darināti Vrongardā un noburti tā, lai nekad nepieviltu tevi grūtā brīdī.

Paņemdams seglus no Oromisa, Eragons nogrīļojās tie bija ļoti smagi un līdzinājās Broma darinātajiem. Abās pusēs karājās pa sprādžu rindai, kam vajadzēja cieši saturēt viņa kājas. Dziļā sēdvieta bija izveidota no ādas tā, lai tajā varētu lidot stundām ilgi, gan sēžot taisni, gan noguļoties uz Safiras kakla. Pūķa krū­tīm paredzētās siksnas bija aprīkotas ar cilpām un mezgliem, lai, pūķim augot, ļautu tās pagarināt vēl daudzus gadus uz priekšu. Tad Eragons pamanīja divas platu saišu rindas seglu priekšpusē. Jauneklis apvaicājās, kam tās paredzētas.

Glēdrs noducināja: Tās ļauj nostiprināt plaukstas un apakš­delmus, lai tu nemirsti kā līdz nāvei sapurināta žurka, kad Safira veic kādu īpaši sarežģītu kustību.

Oromiss palīdzēja noņemt Safiras vecos seglus. Safira, tu šodien dosies lidojumā kopā ar Glēdru, bet mēs ar Eragonu turpi­nāsim darboties tepat.

Kā tu vēlies, viņa atsaucās un sajūsmā ierūcās. Glēdrs atrāva no zemes savu zeltīto, smago rumpi un devās uz ziemeļiem. Safira sekoja mazu gabaliņu aiz viņa.

Oromiss neļāva Eragonam ilgi apcerēt Safiras izgaišanu rīta debesīs. Elfs aizveda viņu līdz blīvi nomīdītas zemes četrstūrim, kas pletās tālajā malā zem vītola klajuma. Nostājies jauneklim pretī, Oromiss sacīja: Tagad es tev parādīšu Rimgaru jeb Čūs­kas un dzērves deju. Tā ir kustību virkne, ko mēs izstrādājām, lai sagatavotu kareivjus kaujai, kaut gan tagad to izmanto visi elfi, lai saglabātu veselību, lokanību un spēku. Rimgaram ir četri līmeņi, cits par citu sarežģītāki. Mēs sāksim ar pirmo.

Gaidāmo ciešanu priekšnojautā Eragonam kļuva tik slikti, ka viņš tik tikko spēja pakustēties. Jauneklis sažņaudza dūres un kumpi savilka plecus, juzdams, kā rēta uz muguras nostiepj ādu. Acis pētīja zemi starp pēdām.