Vecākais

-   Reizēm tam par cēloni kļūst briesmīgās sāpes, taču ne vien­mēr. Krietni postošāka ir sajūta, ka nomirst daļa tava prāta, daļa tavas būtības. Kad šī liksta piemeklēja Bromu, baidos, viņš uz kādu laiku zaudēja sajēgu. Pēc tam kad nokļuvu gūstā un atkal izbēgu, es drošības labad atvedu Bromu uz Elesmēru, taču viņš atteicās te uzkavēties, lai kopā ar mūsu armiju dotos uz Ilirejas līdzenumiem, kur krita karalis Evandars.

Valdīja neticams apjukums, Oromiss turpināja. Galba­torikss sagrāba savās rokās arvien lielāku varu, rūķi atkāpās dziļāk kalnos, dienvidrietumos plosījās karš tur cilvēki sacēlās pret viltvārdi un nežēlīgās cīņās izveidoja Surdu. Mēs bijām tikko zaudējuši karali. Atriebes alku dzīts, Broms mēģināja apjukumu izmantot savā labā. Viņš sapulcināja ap sevi daudzus trimdā izdzītos, atbrīvoja vairākus sagūstītos un no šīs dumpinieku sau­jiņas izveidoja vārdenus. Dažus gadus viņš tos vadīja, tad nodeva šo amatu kādam citam, lai pats mēģinātu panākt savu patieso mērķi proti, Morzana bojāeju. Broms nogalināja trīs Atkritējus, starp viņiem arī Morzanu, turklāt palīdzēja iznīcināt vēl piecus. Dzīves laikā viņam nācās piedzīvot maz prieka, tomēr viņš bija labs Jātnieks un krietns vīrs, es lepojos, ka pazinu viņu.

-   Nekad nebiju dzirdējis pieminam viņa vārdu saistībā ar Atkritēju nāvi, Eragons iebilda.

-   Galbatorikss nevēlējās, lai cilvēki zinātu, ka viņa kalpus kāds tomēr spēj pieveikt. Liela daļa viņa varas slēpjas uzskatā, ka viltvārdis ir neievainojams.

Eragonam vēlreiz nācās mainīt savu priekšstatu par Bromu no ciema stāstnieka, kādu viņš to bija iepazinis, būdams bērns, uz kareivi un burvi, kurš kopā ar Eragonu bija ceļojis pa Alagēziju, līdz beidzot kļuvis par Jātnieku. Bet tagad izrādījās, ka Broms bijis arī dedzīgs dumpinieku vadonis un aukstasinīgs slepkava. Eragonam bija grūti aptvert, ka vienam cilvēkam varētu būt tik daudz lomu. Es jūtos tā, it kā tik tikko būtu pazinis viņu. Kaut man jel reizi būtu bijusi iespēja par to visu dzirdēt no viņa paša.

Viņš bija krietns vīrs, Eragons piekrita.

Jauneklis palūkojās ārā pa vienu no apaļajiem lodziņiem, kas atklāja skatu uz kraujas malu un ļāva^pēcpusdienas siltumam piestrāvot istabu. Viņš mirkli vēroja, kā Safira izturas Glēdra klātbūtnē viņa likās vienlaikus kautrīga un izaicinoša. Te viņa pagriezās, lai kaut ko rūpīgi nopētītu klajumā, bet jau pēc mirkļa cilāja spārnus šķita, ka viņa kaitina lielo pūķi, šūpodama galvu un kūļādama asti, it kā grasītos uzbrukt briedim. Safira Erago­nam atgādināja kaķēnu, kurš mēģina iekost vecam runcim, lai tas paspēlētos ar viņu, taču Glēdrs saglabāja mieru par spīti viņas centieniem.

Safira, viņš pasauca. Pūķis atbildēja ar izklaidīgu domu uzplaiksnījumu, šķietami pat nepamanīdama savu Jātnieku. Safira, lūdzu, atbildi man.

Kas noticis?

Es zinu, ka esi satraukta, bet nepataisi sevi par muļķi.

Tu esi pataisījis sevi par muļķi ne vienu reizi vien, pūķis atcirta.

Safiras atbilde bija tik pārsteidzoša, ka apstulbināja Eragonu. Tā bija nevērīgi nežēlīga piezīme, ar kādām bieži apmainās cil­vēki, taču no sava pūķa viņš ko tādu nebija gaidījis. Viņš beidzot spēja izgrūst: Bet tāpēc tava izturēšanās nekļūst prātīgāka. Viņa kaut ko noņurdēja un noslēdza savu prātu, lai gan Eragons vēl arvien spēja uztvert pūķa sajūtu pavedienu, kas abus saistīja.

Eragons attapa, ka Oromisa smagās, pelēkās acis viņu vēro. Elfa skatiens likās tik caururbjošs, ka Eragons bija pārliecināts skolotājs saprata, kas tikko bija norisinājies. Jauneklis izmocīja smaidu un pamāja uz Safiras pusi. Lai gan mēs esam saistīti, es nekad nespēju paredzēt, kā viņa rīkosies nākamajā mirklī. Jo vai­rāk es par viņu uzzinu, jo vairāk saprotu, cik ļoti mēs atšķiramies.

Tad Oromiss pateica pirmo apgalvojumu, kas Eragonam likās patiesi vieds: Tie, kurus mēs mīlam, mums bieži liekas vissvešākie. Tad elfs uz mirkli apklusa. Viņa ir ļoti jauna tāpat kā tu. Mums ar Glēdru bija vajadzīgas vairākas desmitgades, lfl iemācītos vienam otru saprast pilnībā. Jātnieka saikne ar pūķ līdzinās jebkurām citām attiecībām proti, tās vienmēr jāpiln veido. Vai tu uzticies viņai?

-   Esmu gatavs uzticēt viņai savu dzīvību.

-   Un vai viņa uzticas tev? -Jā.

-   Tad ļauj viņai vaļu. Tu uzaugi kā bārenis. Viņa uzauga, uzskatot, ka ir pēdējā pie pilna prāta esošā savas rases pārstāve. Un pēkšņi izrādās tā nav bijusi taisnība. Nebrīnies, ja būs vaja­dzīgs dažs labs mēnesis, pirms viņa beigs kaitēties ar Glēdru un atkal pievērsīsies tev.

Eragons paviļāja melleni starp īkšķi un rādītājpirkstu; ēst­griba likās nez kur pagaisusi. Kāpēc elfi nekad neēd gaļu?

-    Kāpēc gan mums to darīt? Oromiss paņēma zemeni un pagrozīja tā, lai gaisma atspīdētu uz tās bedrainās miziņas un izceltu sīkos matiņus, kas klāja ogu. Visu, kas mums nepie­ciešams, mēs izdziedam no augiem, to skaitā arī pārtiku. Būtu mežonīgi likt dzīvniekiem ciest tikai tāpēc, lai uz galda būtu vēl kāds ēdiens… Tu drīz vien labāk izpratīsi mūsu izvēli.