Vecākais

-Arja par to ieminējās, bet… Eragons apklusa, nespēdams izteikt savas sajūtas vārdos. Tad viņš piebilda: Tagad šī vāts ir daļa no manis, tāpat kā Murtaga rēta ir daļa no viņa.

-   Murtaga rēta?

-   Murtagam bija līdzīga zīme. To atstāja Zaroks, ar kuru viņam, vēl bērnam esot, svieda Morzans, viņa tēvs.

Oromiss krietnu brīdi nopietni pētīja savu audzēkni, tad pamāja un turpināja apskati. Tev ir tīri pieklājīgi muskuļi, turklāt tu neesi greizs kā vairums to, kas cīnās ar zobenu. Vai tu vienlīdz izveicīgi rīkojies ar abām rokām?

-   Ne gluži, taču man nācās mācīties izmantot kreiso roku, kad es pie Teirmas salauzu labo plaukstu.

-   Lieliski. Tā mēs ietaupīsim kādu laiku. Satver plaukstas aiz muguras un pacel, cik augstu spēj. Eragons izpildīja lūgumu, taču šāda stāja lika iesmelgties pleciem un viņam tikko izdevAO sadot pirkstus. Tagad paliecies uz priekšu, turot ceļgalus taifl nus. Mēģini pieskarties zemei. Šis uzdevums Eragonam padevāļ vēl grūtāk; beigu beigās viņš stāvēja sakumpis kā kuprītis, rokā™ bezspēcīgi nokarājoties, bet ceļgala saites likās svilstam ugunH Jaunekļa pirksti vēl arvien atradās krietnas deviņas desmit collaB no zemes. Vismaz tu vari staipīties, nenodarot sev pāri. Es uz t(ļ pat necerēju. Tu vari izpildīt vairākus lokanības vingrinājumus, pārāk nenomokot sevi. Lūk.

Tad Oromiss vērsās pie Safiras. Es vēlētos iepazīt arī tavas ļ spējas. Viņš piedāvāja pūķim ieņemt vairākus sarežģītus stāvok«j ļus, kas lika katrai viņas stiegrā auguma pēdai izlocīties visneie-j domājamākajos veidos. Vingrinājumu virkne noslēdzās ar tādiem! kūleņiem gaisā, kādus Eragons nekad nebija pieredzējis. Viņai] neizdevās izpildīt vien dažus Oromisa lūgumus, piemēram, apmesti atmugurisku cilpu, no liela augstuma spirālē traucoties lejup.

Kad Safira nolaidās, Glēdrs sacīja: Šķiet, mēs esam pārāk loloA juši mūsu Jātniekus. Ja pūkēniem būtu nācies rūpēties pašiem par sevi savvaļā kā tev un taviem senčiem tad, iespējams, viņu lidošanas prasmes būtu bijušas krietni labākas.

Nedomāju, Oromiss iebilda, pat ja Safira būtu uzaugusi ļ Vrongardā un apmācīta, izmantojot ierastos paņēmienus, viņa tik un tā būtu izcila lidotāja. Esmu reti redzējis debesīs tik izvei­cīgu pūķi. Safira samirkšķināja acis, tad sakārtoja spārnus un sāka tīrīt vienu no nagiem tā, ka viņas galva pazuda skatienam. Protams, tu vari vēl pilnveidot sevi tāpat kā mēs visi, tomēr tikai nedaudz, ļoti nedaudz. Elfs atkal apsēdās, izslējis muguru ļ pilnīgi taisni.

Nākamās piecas stundas vismaz tā Eragonam likās Oro­miss tērpināja viņu un Safiru par zināšanām dažādās jomās no botānikas līdz kokapstrādei, no kalēja darbiem līdz ārstniecībai, kaut gan visvairāk elfu interesēja jaunā Jātnieka un viņa pūķa izpratne par vēsturi un senvalodu. Izvaicāšana nomierināja Era­gonu, jo tā atgādināja Broma prašņāšanu garajos pārgājienos uz Teirmu un Drasleonu.

Kad viņi pārtrauca nodarbību, lai paēstu pusdienas, Oromiss ieaicināja Eragonu mājā, atstādams abus pūķus vienus. Elfa nams likās ļoti pieticīgi aprīkots te bija tikai kāds nieks pārtikas, bļoda, lai nomazgātos, un prāta meklējumiem nepieciešamais. I )ivas sienas bija klātas ar iedobēm, kurās glabājās tīstokļu simti. I līdzās galdam karājās zeltīta maksts Glēdra zvīņu krāsā un pieskaņots zobens, kura asmens zaigoja bronzas krāsā.

Durvju iekšpusē, iestrādāts koka serdē, bija sprīdi augsts un divus sprīžus plats četrstūris, kurā bija redzama skaista, stāvā nogāzē izbūvēta pilsēta. Tās daudzos torņus apgaismoja austoša pilnmēness sarkanīgā gaisma. Debesu ķermeņa rētaino seju pār­šķēla apvārsnis, tāpēc tas atgādināja notraipītu kalna lieluma kupolu, kas slejas virs zemes. Aina bija tik skaidri un pilnīgi izzī­mēta, ka pirmajā acumirklī Eragons noturēja to par burvju logu; tikai pēc tam, kad viņš saprata, ka attēls ir nekustīgs, jauneklis samierinājās, ka tas ir mākslas darbs.

-   Kur tas atrodas? viņš vaicāja.

Oromisa ieslīpie vaibsti uz mirkli saspringa. Iegaumē labi šo ainavu, jo tur slēpjas tava posta sakne. Tu šobrīd skati Ilirejas pilsētu tādu, kāda tā reiz izskatījās. Du Fyrn Skulblaka laikā to nodedzināja un pameta, tad tā kļuva par Broddringu karalistes galvaspilsētu, bet tagad to dēvē par melno Urubaenu. Es paga­tavoju šo dailni naktī, kad kopā ar pārējiem biju spiests bēgt no mūsu mājām, jo pilsētai tuvojās Galbatorikss.

-   Vai tu uzgleznoji šo… dailni?

-   Nē, nē. Dailnis ir attēls, ko ar maģijas palīdzību saglabā uz četrstūrainas, iepriekš ar vairākām pigmenta kārtām pārklātas nopulēta slānekļa plāksnītes. Pie durvīm redzamā ainava attēlo Ilireju tieši tādu, kādu es to skatīju mirklī, kad izteicu buramvārdus.

-    Un, Eragons vaicāja, nespēdams neuzdot nākamo jautā­jumu, kas bija Broddringu karaliste?