Vecākais

-   Atbrīvojies, Oromiss lūdza. Eragons atlaida dūres un ļāva plaukstām atslābt, kaut gan rokas palika saspringtas. Es liku tev atbrīvoties, Eragon. Tu nevari izpildīt Rimgaru, ja esi stīvs kā nemiecēta teļāda.

-   Jā, skolotāj. Eragons viebdamies un nelabprāt atslābināja muskuļus un locītavas, lai gan spriedzes kamols vēderā tā arī neatlaidās.

-   Saliec pēdas kopā un nolaid rokas gar sāniem. Skaties taisni uz priekšu! Tagad dziļi ieelpo un pacel rokas virs galvas un saliec plaukstas kopā… Jā, tieši tā. Izelpo un noliecies uz priekšu, cik tālu spēj, pieliec plaukstas pie zemes, vēlreiz ieelpo… un lec atpa­kaļ. Labi. Ieelpo un atliecies, skatoties uz debesīm… tagad izelpo, pacel gurnus, līdz augums veido trijstūri. Dziļi ieelpo it kā ar rīkles aizmuguri… un izelpo. Iekšā… un ārā. Iekšā…

Eragonam par milzīgu atvieglojumu, kustības izrādījās pietie­kami saudzīgas, lai neizraisītu sāpes mugurā, tomēr gana grūtas, lai pēc maza brīža liktu uz pieres izspiesties sviedru lāsītēm. Vēl pēc kāda laiciņa jauneklis jau elsoja. Tad viņš saprata, ka atvieg­lojuma priekā plati smaida. Piesardzība pagaisa, un Eragons it kā plūda kustībās daudzas no tām gan prasīja lokanību, kāda viņam nebija pa spēkam, ar tādu sparu un pārliecību, kādu nebija jutis kopš kaujas pie Farthenduras. Varbūt esmu izdziedinājies?

Oromiss izpildīja Rimgaru kopā ar Eragonu, parādīdams tādu spēku un lokanību, ka Eragons nespēja vien nobrīnīties īpaši ņemot vērā elfa vecumu. Skolotājs spēja pieliekt pieri pie kāju pirkstiem. Visā vingrojumu laikā viņš neizrādīja ne mazāko nogu­ruma pazīmi, it kā tas, ko viņš darīja, būtu ikdienišķa pastaiga pa dārza celiņiem. Apmācību laikā Oromiss izturējās mierīgāk un pacietīgāk par Bromu, taču vienlaikus ļoti prasīgi. Viņš nepieļāva ne mazāko novirzi no pareizā ceļa.

Nomazgāsim sviedrus no mūsu miesām, Oromiss teica, kad vingrojumi bija galā.

Aizgājuši līdz piemājas strautiņam, viņi žigli noģērbās. Era­gons slepus vēroja elfu viņš gribēja redzēt, kā skolotājs izskatās bez drēbēm. Oromiss bija ļoti tievs, tomēr zem ādas skaidri izcēlās muskuļi, atgādinot kokgriezuma precīzās līnijas. Uz krūtīm un kājām apspalvojumu nemanīja, pat uz kaunuma ne. Elfa ķermenis salīdzinājumā ar Kārvahallā redzēto vīru augumiem Eragonam likās pārāk smalks, pat grotesks, tomēr tam piemita galanta izne­sība gluži kā mežakaķim.

Kad abi bija nomazgājušies, Oromiss aizveda Eragonu uz nelielu ieplaku dziļi Duveldenvārdenā. Noliekušies tumšie koku stumbri ar zariem un pinkainām ķērpju bārdām aizsedza debesis virs ieplakas. Viņu kājas iegrima sūnās pāri potītēm. Apkārt val­dīja dziļš klusums.

Norādījis uz balti nopulētu, pēdas desmit platu celmu ieplakas vidū, Oromiss sacīja: Apsēdies uz tā. Eragons izpildīja lūgumu. Sakrusto kājas un aizver acis. Pasaule ap viņu satumsa. No labās puses atskanēja Oromisa čuksts: Eragon, atver savu prātu.

Atver prātu un ieklausies pasaulē ap sevi, katras šajā klajumā mītošās būtnes domās no skudrām koku galotnēs līdz sliekām dziļi zemē. Klausies, līdz tu spēsi sadzirdēt tās visas un saprast šo radībiņu dabu un mērķus. Klausies un tad, kad nedzirdēsi vairs neko jaunu, atnāc pie manis un izstāsti, ko būsi uzzinājis.

Tad mežs apklusa.

Nebūdams pārliecināts, ka Oromissjr projām, Eragons uzma­nīgi pavēra barjeras, kas slējās ap viņa prātu, un paplašināja savu apziņu kā reizēs, kad mēģināja no liela attāluma sazināties ar Safiru. Sākumā viņu ieskāva tukšums, bet tad tumsā sāka parādīties gaismas un siltuma puteklīši, kas pieņēmās spēkā, līdz jauneklis sēdēja virpuļojošu zvaigznāju galaktikas vidū un katrs no mirdzošajiem punktiem nozīmēja dzīvību. Iepriekš, kad viņš ar kādu būtni Kadoku, Ledusliesmu vai Solembumu sazinājās ar prāta starpniecību, viņš vienmēr bija pievērsis visu uzmanību tai, ar kuru gribēja sarunāties. Bet tagad… tagad šķita, ka viņš būtu kā kurls stāvējis pūļa vidū, bet nu pēkšņi atklājis sarunu straumes, kas mutuļoja ap viņu.

Jauneklis pēkšņi jutās apdraudēts; viņš bija pilnībā atvēries apkārtējai pasaulei. Jebkurš vai jebkas, kam būtu vēlēšanās ielēkt Eragona prātā un pārņemt varu pār viņu, tagad varētu to viegli izdarīt. Viņš neapzināti saspringa, ieraudamies sevī, un klajuma apjausma pazuda. Atcerēdamies vienu no Oromisa mācībām, Era­gons palēnināja elpošanu, iedziļinoties tajā, kā cilājas plaušas, līdz vēlreiz atbrīvojās un spēja atkal atvērt prātu.

Lielākā daļa dzīvo būtņu, ko viņš spēja sajust, bija kukaiņi. To daudzums pārsteidza. Desmiti tūkstoši mita vienā pēdā sūnu, mazajā ieplakā to bija vairāki miljoni, bet tālāk mežā mudžošo skaits bija vienkārši neaptverams. Tāda pārpilnība pat nobiedēja Eragonu. Jauneklis gan zināja, ka Alagēzijā cilvēku nav īpaši daudz, taču tik milzīgs parastu vaboļu pārsvars viņam pat prātā nebija ienācis.