Vecākais

-   Tāds ir. Taču, lai palīdzība būtu pēc iespējas iedarbīgāka, šis rituāls būtu jāizpilda tev pašam, taču šobrīd tava vieta ir šeit. Pat labākajā gadījumā tavas maģijas atliekas vajās meiteni līdz pat mūža galam. Tāds ir senvalodas spēks. Elfs apklusa. Es redzu, ka saproti stāvokļa nopietnību, tāpēc teikšu to tikai vienu reizi: uz tavas sirdsapziņas guļas visa atbildība par meitenītes likteni un, ņemot vērā tavu pāridarījumu, tieši tev jāpalīdz viņai, kad vien rodas tāda iespēja. Jātnieku likums uzstāj, ka, nodarot ko tādu, tu esi apkaunojis sevi, līdzīgi tam, it kā tu būtu viņu neprecētu padarījis grūtu, kas starp cilvēkiem skaitās netikums, ja es pareizi atceros.

-   Skaidrs, Eragons nočukstēja. Es visu saprotu. "Es saprotu, ka uzspiedu neaizsargātai mazulītei baisu likteni, nedodams viņai ne mazāko izvēli. Bet vai kāds var būt patiesi labs, ja viņam nav iespējas rīkoties slikti? Es padarīju viņujpar verdzeni." Tāpat jau­neklis apzinājās: ja kāds būtu uzlicis šādu lāstu viņam bez viņa ziņas, viņš ienīstu savu pāridarītāju ar katru šūnu.

-   Tad vairs nerunāsim par to.

-   Jā, Ebrithil.

Dienas beigās Eragons vēl arvien jutās nomākts, pat satriekts. Viņš tik tikko pacēla skatienu, kad viņi izgāja no namiņa, lai sagaidītu atgriežamies Safiru un Glēdru. Koki nošūpojās abu pūķu spārnu saceltajā vētrā. Likās, Safira lepojas ar sevi; viņa izlieca kaklu un cilpoja uz Eragona pusi, atiezusi zobus plēsonīgā smīnā.

Brīdī, kad Glēdrs pagrozīja galvu un paskatījās uz Eragonu ar savu milzīgo aci tā bija pusdienu šķīvja lielumā -, zem mūžvecā pūķa kājas sabirza akmens. Glēdrs vaicāja: Kāds ir trešais likums, kas nosaka lejup ejošu gaisa strāvu atklāšanas paņēmienus, un piektais likums, kas norāda, kā no tām izvairīties ?

Izrauts no drūmajām pārdomām, Eragons apjucis pamirkšķi­nāja acis. Es to nezinu.

Tad Oromiss pievērsās Safirai un jautāja: Kādus radījumus apkopj skudras, un kā tās iegūst no tiem pārtiku?

Kā lai es to zinu? Safira brīnījās. Viņa izskatījās teju apvaino­jusies.

Oromisa acīs pazibēja dusmīgs spīdums, un viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, tiesa, sejas vaibsti palika miera pilni. Pēc tā, ko abi esat piedzīvojuši kopā, biju iedomājies, ka esat apguvuši galveno Shur'tugal mācību: dalies visā ar savu biedru. Vai tu no brīva prāta nocirstu sev labo roku? Vai tu mēģinātu lidot ar vienu spārnu? Nekad. Tad kāpēc jūs aizmirstat saikni, kas jūs vieno? Tā jūs atstumjat lielāko dāvanu un neizmantojat spēju, kas dod jums pārsvaru pār jebkuru atsevišķu pretinieku. Turklāt nepietiek ar sarunām prātā, jums drīzāk jāsakausē abas apziņas, līdz jūs spējat rīkoties un domāt kā viens vesels. Es ceru, ka turpmāk zināsiet, ko ir apguvis otrs.

-   Un kā tad ar mūsu privātumu?

Privātumu? Glēdrs pārvaicāja. Paturiet savas domas pie sevis, kad dosieties projām no šejienes, bet, kamēr mēs apmācām jūs, aizmirstiet par privātumu.

Eragons paskatījās uz Safiru, juzdamies vēl draņķīgāk nekā iepriekš. Pūķis izvairījās no viņa skatiena, tad piecirta kāju un ieskatījās Jātniekam acīs. Ko nu?

Viņiem ir taisnība. Mēs bijām pavirši.

Tā nav mana vaina.

Es jau nevainoju tevi. Taču viņa bija nojautusi Eragona vie­dokli. Jauneklim nepatika uzmanība, ko Safira veltīja Glēdram, vienlaikus attālinoties no sava Jātnieka. Nākamreiz mēs labosi­mies, vai ne?

Protams! Safira atcirta.

Tomēr viņa atteicās atvainoties Oromisam un Glēdram, atstā­dama to Eragona ziņā. Mēs neliksim jums vēlreiz vilties.

-   Pielūkojiet, lai tā arī būtu. Rīt mēs jums abiem atkal vai­cāsim, ko otrs ir iemācījies. Ar šiem vārdiem Oromiss pavēra plaukstu uz tās stāvēja apaļš koka nieciņš. Ja neaizmirsīsiet to uzvilkt, šī ierīce ļaus ik rītus ierasties laikā. Atgriezieties šeit, tikko būsiet nomazgājušies un paēduši.

Eragons paņēma priekšmetu tas izrādījās neparasti smags. Ierīce nebija lielāka par valriekstu. Ap portulakas zieda apveidā izgrebto galviņu vijās dziļi iegriezti gredzeni. Jauneklis izmēģi­not pagrieza galviņu un dzirdēja, kā iekšpusē trīs reizes noklikšķ paslēptais sprūdrats.

-   Paldies, viņš noteica.

ZEM MENOJAS KOKA

Kad Eragons un Safira bija atvadījušies no skolotājiem, viņi aizlidoja atpakaļ uz mitekli Elesmērā. Safira priekšķepās nesa jaunos seglus. Pat īsti to neaptverot, viņi bija pakāpe­niski atvēruši prātus un ļāvuši saiknei starp abiem paplašināties un padziļināties, lai gan apzināti viņi viens pēc otra nebija sniegušies. Eragona jūtu mutulis gan noteikti bija pārāk spēcīgs, lai Safira to nepamanītu, tāpēc viņa pavaicāja: Kas īsti notika ?

Kamēr viņš stāstīja par Farthendurā nevilšus izdarīto baiso noziegumu, pakausī iemetās pulsējošas sāpes. Arī Safiru dzirdē­tais nomāca ne mazāk par jaunekli. Viņš paskaidroja: Iespējams, tava dāvana palīdzēs meitenītei, bet tam, ko izdarīju es, nav attais­nojuma, un šī aplamā svētība sagādās viņai tikai sāpes.

Tu neesi vienīgais vainīgais. Es par senvalodu zinu to pašu, ko tu, un arī es nepamanīju kļūdu. Kad Eragons neatbildēja, pūķis piebilda: Vismaz mugura tev šodien nesagādāja nepatīkamus pār­steigumus. Esi pateicīgs par to.