Eragons atcerējās šo vārdu un pār viņa muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Toreiz, kad Andžela Teirmā pareģoja viņa nākotni, pienāca Solembums un sacīja: Kad pienāks laiks un tev būs vajadzīgs ierocis, meklē to zem Menojas koka saknēm. Tad, kad liekas, ka viss ir zaudēts un tev pietrūkst spēka, dodies pie Kutiāna klints un pasaki savu vārdu, lai atvērtu Dvēseļu Kambari. Eragons nespēja iedomāties nedz to, kāds ierocis varētu būt paslēpts zem koka saknēm, nedz to, kā šo ieroci atrast.
Vai tu kaut ko redzi ? viņš vaicāja Safirai.
Neredzu gan. Lai gan nedomāju, ka Solembuma vārdu nozīme kļūs saprotama, pirms būs noskaidrojusies mūsu vajadzība.
Eragons pastāstīja Arjai par kaķača padoma abām daļām, lai gan tāpat kā sarunās ar Ažihadu un Islanzadi viņš neatklāja Andželas pareģojumu, jo tas attiecās uz viņu pašu, turklāt jauneklis baidījās, ka tas ļautu Arjai nojaust, ka elfa viņam liekas pievilcīga.
Kad Eragons beidza savu stāstu, Arja sacīja: Kaķači reti piedāvā savu palīdzību, un, ja viņi tā rīkojušies, šos padomus neklātos neņemt vērā. Cik man zināms, te nekāds ierocis nav paslēpts, vismaz par to nav dzirdēts pat dziesmās vai leģendās. Kas attiecas uz Kutiāna klinti… šis vārds skan manā galvā kā balss no pusaizmirsta sapņa it kā pazīstams, tomēr svešs. Es esmu to dzirdējusi jau iepriekš, tikai neatceros, kur īsti.
Kad viņi piegāja tuvāk Menojas kokam, Eragona uzmanību piesaistīja milzīgais skaits skudru, kas ložņāja pa tā saknēm. Tumsā kukaiņi atgādināja tikko redzamus melnus traipiņus, taču Oromisa dotais uzdevums bija padarījis jaunekli jutīgāku pret apkārtējo dzīvību, un ar prātu viņš spēja sajust skudru primitīvo apziņu. Viņš atvēra aizsargbarjeras un ļāva apziņai izplūst ap sevi, viegli pieskaroties Safirai un Arjai, pēc tam izplesties arvien plašāk, lai uzzinātu, kas vēl dzīvo šajā klajumā.
Negaidīti pēkšņi Eragons saskārās ar kaut ko milzīgu, ar tik bezgalīgi saprātīgu būtni, ka tās prāta robežas viņš pat nespēja nojaust. Pat Oromisa neticami plašais prāts, ar kuru Eragons bija sazinājies Farthendurā, salīdzinājumā ar šo klātbūtni likās sīks un niecīgs. Likās, ka pat gaiss zum no enerģijas un spēka, kas strāvoja no… kokal
Saprāta avots bija nepārprotams.
Mērķtiecīgās un neapturamās koka domas nesteidzīgi plūda visapkārt, lēnas kā šļūdoņa pārvietošanās pāri granīta klintij. Koks nelikās manām Eragonu vai, jauneklis bija pārliecināts, kādu citu atsevišķu personu. Tā domas bija nodarbinātas ar to, kā klājas augiem, kas aug un zeļ spožā saules gaismā: ar kaņepju kendiru un liliju, ar naktssveci un zīdaino uzpirkstīti, un dzelteno sinepi, kas slējās līdzās mežābelei ar tās violetajiem ziediņiem.
Koks ir nomodā! Eragons iesaucās, pārsteigumā paceldams balsi. Es gribēju teikt… tam piemīt saprāts. Viņš zināja, ka arī Safira to sajūt; viņa pielieca galvu uz Menojas koka pusi, it kā ieklausītos, tad uzlaidās uz viena no priedes zariem, kas bija tikpat plats kā ceļš no Kārvahallas uz Terinsfordu. Tur viņa nosēdās, ļaujot astei brīvi nokarāties lejup. Līgani šurpu turpu kustējās tikai pats tās galiņš. Pūķis koka zarā šī aina likās tik savāda, ka Eragons gandrīz iesmējās.
- Protams, viņš ir nomodā, Arja sacīja. Viņas balss nakts gaisā izskanēja klusi un melodiski. Vai gribi, lai izstāstu tev teiksmu par Menojas koku?
- Es labprāt to noklausītos.
Gaisā nozibēja kaut kas balts, spokam līdzīgs, un nometās blakus Safirai kraukļa Blagdena apveidā. Putna šaurie pleci un izliektais kakls padarīja to līdzīgu sīkstulim, kas tīksminās par savas zelta kaudzes mirdzumu. Krauklis pacēla bālo galvu un izkliedza savu draudīgo: Wyrda!
- Lūk, kāds ir stāsts. Reiz, garšvielu un vīna laikmetā, vēl pirms mūsu kara ar pūķiem un pirms mēs kļuvām tik nemirstīgi, cik nu būtne ar ievainojamu miesu var būt, dzīvoja kāda sieviete, vārdā Lineja. Viņa sasniedza sirmu vecumu, tā arī neiepazīstot dzīvesdrauga plecu vai bērnu čalas, turklāt viņa nejuta vēlmi pēc tā tiekties. Lineja vadīja dienas, dziedot augiem un šajā ziņā viņa bija talantīgāka par daudziem citiem. Tas ir, līdz dienai, kad pa viņas durvīm ienāca jauns vīrietis un apbūra viņu ar mīlestības vārdiem. Jaunekļa uzmanības pierādījumi atmodināja Linejā jūtas, kuras viņa nekad iepriekš nebija izjutusi un pat nojautusi, ka viņai tādas piemīt. Viņa vēlējās izbaudīt to, ko nezinot bija ziedojusi. Otrā iespēja likās pārāk kārdinoša likteņa dāvana, lai no tās atteiktos. Lineja pameta novārtā savu darbu un veltīja sevi visu jaunajam vīrietim. Kādu laiku abi jutās laimīgi.
Taču jauneklis bija pārāk jauns, turpināja Arja, tāpēc drīz vien viņš sāka ilgoties pēc dzīvesdraudzenes paša vecumā. Viņš ieskatījās kādā jaunā sievietē, sāka aplidot un iekaroja tās sirdi. Un arī šie divi kādu laiku jutās laimīgi.