Nasuada vairs nespēja valdīties. Tiesa, tu saņemtu vairāk! Bet tā nu ir sanācis, ka es zinu meistars Gembls nevar atļauties tev atlīdzināt pilnu vistas cenu, jo es esmu tā, kas maksā viņam algu! Tāpat kā es maksāju arī tev. Tu piemirsti, ka tad, ja es nolemtu iegādāties tavas vistas vārdenu vajadzībām, tu, iespējams, pat grasi par katru nesaņemtu un varētu priecāties par to. Vai tu mani saprati?
- Viņš nedrīkst…
- Vai tu mani saprati?
Pēc brīža bālais vīrs padevās un nomurmināja: Jā, kundze.
- Lieliski. Jūs abi varat iet. Ar nievājošas apbrīnas izteiksmi sejā Gembls pacēla roku pie pieres un paklanījās Nasuadai, tad, kāpdamies atmuguriski, kopā ar savu pretinieku izgāja no akmenī kaltās telpas. Arī jūs esat brīvi, viņa piebilda, vērsdamās pie sargiem, kas stāvēja durvju abās pusēs.
Tikko visi bija projām, Nasuada ar nogurušu nopūtu atgāzās krēslā un pasniedzās pēc vēdekļa, veltīgi cenzdamās nožāvēt sviedru lāsītes, kas bija izspiedušās uz pieres. Nemitīgais karstums izsūca pēdējos spēkus un pat sīkāko pienākumu padarīja par smagu darbu.
Jaunajai sievietei bija aizdomas, ka arī tad, ja tagad būtu ziema, viņa justos nogurusi. Lai cik labi Nasuada pārzināja vārdenu lielākos noslēpumus, tomēr visa dumpinieku pulka pārcelšana no Farthenduras cauri Beoru kalniem uz Aberonu Surdā bija prasījusi krietni vairāk pūliņu, nekā viņa bija iedomājusies. Viņa nodrebinājās, atcerēdamās garās, mokošās dienas, ko nācās pavadīt seglos. Aizceļošanas plānošana un pēcāk arī pati došanās uz Surdu bija ļoti sarežģīta tāpat kā iedzīvošanās jaunajā vidē, ko nācās savienot ar gatavošanos iebrukumam Impērijā. Man dienā pietrūkst stundu, lai atrisinātu visas šis problēmas, viņa sūrojās.
Galu galā viņa nosvieda vēdekli un paraustīja zvana auklu, izsaukdama istabeni Fariku. Aizkars pa labi no ķirškoka galda nošūpojās, atveroties slepenām durvīm. Farika ieslīdēja telpā un, nolaidusi acis, nostājās līdzās Nasuadai.
- Vai vēl kāds? vārdenu vadone vaicāja.
- Nē, kundze.
Nasuada apvaldījās, lai atvieglojums nebūtu pārāk acīmredzams. Reizi nedēļā viņa noturēja atklātas tiesas sēdes, lai atrisinātu dažādus strīdus starp vārdeniem. Ikviens, kuram likās, ka viņam nodarīts pāri, varēja lūgt pieņemšanu pie Nasuadas un uzklausīt viņas spriedumu. Jaunajai sievietei bija grūti iedomāties sūrāku un nepateicīgāku uzdevumu. Nasuada atcerējās, kā tēvs mēdza teikt pēc sarunām ar Hrotgaru: Pēc laba kompromisa panākšanas visi ir pikti. Tagad viņa to izbaudīja uz savas ādas.
Aizgainījusi drūmās domas, viņa vērsās pie Farikas: Es vēlos, lai Gemblu nozīmētu kaut kur citur. Tur, kur noderētu viņa izveicīgā mēle. Varbūt armijas apgādē? Tikai skaties, lai viņš saņemtu pilnu pārtikas devu. Es nevēlos, lai man vēlreiz būtu jārunā ar viņu par zagšanu.
Farika pamāja un piegāja pie galda, kur uz pergamenta pierakstīja Nasuadas rīkojumus. Šīs prasmes dēļ vien istabene bija nenovērtējama. Farika pavaicāja: Kur varu viņu sameklēt?
- Akmeņlauztuvēs.
- Tiks izpildīts, kundze. Starp citu, kamēr bijāt aizņemta, karalis Orins lūdza, lai jūs ienākot viņa laboratorijā.
- Ko tad viņš tur atkal sadarījis izdedzinājis sev acis? Nasuada apslacīja iekšdelmus un kaklu ar lavandas ūdeni, Orina dāvinātajā, spoži pulētajā sudraba spogulī paskatoties, pārliecinājās, ka mati ir kārtībā, un saraustīja uz leju kamzoļa piedurknes.
Apmierināta ar savu izskatu, vārdenu vadone kopā ar Fariku izgāja no saviem apartamentiem. Todien saule spīdēja tik spoži, ka Boromeo pils izgaismošanai nebija vajadzīgas lāpas, un tas bija patīkams atvieglojums, jo karstums tāpat likās nomācošs. Cauri krustveida bultu lūkām puskrēslā iespīdēja gaismas strēles un izgaismoja gaiteņa dziļāko sienu, ik pēc pāris soļiem sasvītrodamas gaisu ar zelta puteklīšu stariem. Pa vienu no šaujamlūkām Nasuada palūkojās ārā uz vārtu nocietinājumiem, kur aptuveni trīs desmiti oranžajos kamzoļos tērptu Orina jātnieku devās vienā no ierastajām patruļām ap Aberonu.
Neko daudz jau tas nedotu, ja Galbatorikss pats nolemtu mums uzbrukt, vārdenu vadone ar rūgtumu nodomāja. Vienīgais, kas Surdu un vārdenus no tā pasargāja, bija viltvārža pašlepnums un viņa cerēja Galbatoriksa bailes no Eragona. Visi valdnieki apjēdza, ka viņu troni kāds var apdraudēt, taču paši uzurpatori jo īpaši baidījās no iespējas, ka viens apņēmīgs karotājs var viņus iznīcināt. Nasuada apzinājās, ka iesaistījusies ļoti bīstamā spēlē ar visvarenāko neprāti visā Alagēzijā. Ja viņa bija pārvērtējusi Galbatoriksa pacietību, gan viņa pati, gan pārējie vārdeni varēja aiziet bojā un līdz ar viņiem zustu arī cerība gāzt viltvārdi.
Pils tīrā smarža Nasuadai atgādināja reizes, kad viņa te viesojās agrā bērnībā, vēl Orina tēva, karaļa Larkina, valdīšanas laikā. Tolaik viņa Orinu nekad nesatika. Princis bija piecus gadus vecāks par meiteni un jau pildīja troņmantnieka pienākumus. Taču tagad bieži likās, ka viņa ir vecākā no abiem.