Vecākais

-   Nekā labāka mums diemžēl nav. Pastāstiet par savām aizdo­mām un sajūtām! Spriediet, izmantojot jūsu rīcībā esošos faktus, it kā šis būtu viens no jūsu izmēģinājumiem. Viņa pasmaidīja pie sevis. Apsolu, ka jūsu teikto neuztveršu pārāk nopietni.

Orina atbildi Nasuadai nācās kādu mirkli gaidīt, un tad tā izskanēja ar sēru pastardienas pareģojuma nopietnību. Paaug­stināti nodokļi, tukšas kazarmas, zirgu un vēršu atņemšana armi­jas vajadzībām visā Impērijā… Šķiet, ka Galbatorikss gatavo kara­spēku, lai stātos mums pretī, tiesa, es pagaidām nesaprotu, vai viņš gatavojas uzbrukt vai aizsargāties. Aiz loga strazdu bars apmeta vairākus lokus, aizsedzot sauli, un ņirbošās ēnas atvē­sināja sakarsušās sejas. Šobrīd manas domas nodarbina viens jautājums: cik ilgā laikā viņš spēs pabeigt gatavošanos karam? Jo tam būtu jānosaka mūsu stratēģija.

-   Pēc pāris nedēļām. Vai mēnešiem. Vai varbūt gadiem. Es nespēju paredzēt viņa rīcību.

Karalis pamāja. Vai jūsu aģenti turpina izplatīt ziņas par Eragonu?

-   Turpina gan, taču tas kļūst arvien bīstamāk. Es ceru: ja mums izdosies pārplūdināt tādas pilsētas kā Drasleona ar bau­mām par mūsu Jātnieka izveicību un spēku, kad mūsu pulki nonāks pie šīm pilsētām un to iedzīvotāji ieraudzīs Eragonu, tie brīvprātīgi pievienosies mums. Tā mēs varētu izvairīties no aplenkumiem.

-   Karš parasti nav tik vienkāršs.

Nasuada neiebilda. Un kā jums veicas ar armijas mobilizē­šanu? Vārdeni kā vienmēr ir gatavi cīņai.

Orins paplēta rokas, it kā lūgtu atvainošanos. Ziniet, ir grūti uzjundīt tautu cīņai. Man ir jāpārliecina galminieki, jāsagādā bruņas un ieroči, jānodrošina pārtika…

-   Bet kā man pa to laiku pabarot savējos? Mums būtu vaja­dzīgs vairāk zemes, nekā esat piešķīris…

-   Nu, to es saprotu, viņš sacīja.

-   …un pie zemes mēs tiksim tikai tad, kad iebruksim Impē­rijā, -ja vien jūs negrasāties padarīt vārdenus par Surdas pastāvī­gajiem iedzīvotājiem. Ja tā, jums nāksies atrast mājas tūkstošiem ļaužu, kas kopā ar mani ieradās no Farthenduras, un tas nez vai patiks Surdas pilsoņiem. Lai kāda būtu jūsu izvēle, lemiet ātri, jo es baidos: ja turpināsiet vilcināties, vārdeni pārtaps nevaldāmā pūlī. Nasuada pacentās, lai šie vārdi neizklausītos pēc draudiem.

Lai nu kā, Orinam pārmetums diez ko negāja pie sirds. Karaļa augšlūpa savilkās, un viņš sacīja: Jūsu tēvs vienmēr turēja vārdenu vīrus cieši kā dūrē. Es ceru, ka tas izdosies arī jums, ja gribat arī turpmāk būt vārdenu pavēlniece. Kas attiecas uz mūsu gatavošanos karam mēs nevaram pagūt visu tik īsā laikā; jums nāksies nogaidīt, līdz būsim gatavi.

Nasuada sažņaudza palodzi ar tādu spēku, ka uz rokām izspie­dās asinsvadi un nagi iedzēlās plaisās starp akmeņiem, taču viņa parūpējās, lai uzbangojušās dusmas nebūtu dzirdamas balsī: Vai šādā gadījumā jūs varētu aizdot vārdeniem vairāk zelta pārtikas iegādei?

-   Nē. Es jums atvēlēju visu naudu, ko varēju atļauties.

-   Tad kā es pabarošu savējos?

-   Es ieteiktu jums pašiem mēģināt sagādāt līdzekļus.

Pārskaitusies Nasuada uzsmaidīja karalim platāko, žilbino­šāko smaidu un smaidīja tik ilgi, līdz Orins neomulīgi saknosījās. Tad vārdenu vadone dziļi kā kalpone pakniksēja, visu laiku paturot seju savilktu nievājošā grimasē. Palieciet sveiks, Jūsu Augstība. Es ceru, ka dienas atlikusī daļa jums būs tikpat patī­kama kā mūsu saruna.

Orins nomurmināja kaut ko nesaprotamu nopakaļ jaunajai sievietei, kas pagriezās un devās uz laboratorijas durvīm. Dusmās Nasuada ar labo piedurkni aizķēra nefrīta pudelīti un to apgāza. Plānais akmens saplīsa, un viņas piedurkni un svārkus notašķīja dzeltena šķidruma šalts. Neapstādamās viņa atmeta ar roku.

Trepēs Nasuadai piebiedrojās Farika, un viņas abas kopā devās cauri gaiteņu labirintam uz vārdenu vadones mitekli.

PAVEDIENS

Atgrūdusi durvis, Nasuada aizsoļoja līdz galdam un iezvē1ās krēslā, nemanīdama apkārt notiekošo. Mugura bija tā saspringta, ka lāpstiņas nepiesjķārās atzveltnei. Vārdenu neatrisināmās grūtības viņu gluži vai stindzināja. Kādu brīdi krūtis strauji cilājās, tad trauksmainais ritms pierima, līdz to vairs nevarēja manīt. Man nekas neizdosies, bija vienīgā doma, kas šaudījās galvā.

-   Kundze, jūsu piedurkne!

Izrauta no pārdomām, Nasuada pēkšņi pamanīja, ka Farika dauza viņas labo roku ar putekļu lupatu. No mežģīņotās piedurk­nes vijās tik tikko jaušama dūmu strūkliņa. Vārdenu vadone pie­lēca no krēsla un pacēla roku, mēģinādama ieraudzīt dūmu avotu. Tērpa piedurkne un svārki lēnām pārvērtās krītainos zirnekļa tīmekļos, turklāt gaisā jautās nelāgs smārds.

-   Palīdzi man to novilkt, Nasuada pavēlēja.

Pastiepusi notraipīto roku, viņa piespieda sevi nekustēties, lai Farikai būtu vieglāk atraisīt tērpa saites. Kalpones pirksti izmisīgā steigā piņķerēja vaļā mezglus, līdz beidzot vilnas tērps, kas ieskāva ķermeni, kļuva vaļīgāks. Tikko tas notika, Nasuada izrāva rokas no piedurknēm un izlocījās no kleitas.