Vecākais

Paskatījusies uz Fariku, Nasuada lūdza: Pagaidi mani ārpusē. Sieviete pakniksēja un izgāja no laboratorijas. Kad Nasuada saklausīja aizveramies durvis, viņa sacīja: Orin. Vai esat zaudējis prātu?

-   Ko jūs ar to gribat teikt?

-   Kamēr jūs aizvadāt cauras dienas, veicot nevienam nesapro­tamus eksperimentus, un apdraudat savu dzīvību, jūsu valstij kuru katru brīdi var uzbrukt. Jūsu lēmumus gaida simtiem jautājumu, bet jūs pūšat no ausīm dūmus un spēlējaties ar dzīvsudrabu.

Karaļa sejas vaibsti nocietinājās. Nasuada, es lieliski apzinos savus pienākumus. Jūs vadāt vārdenus, bet es vēl arvien esmu Surdas valdnieks un ieteiktu jums to atcerēties, pirms ņemat mutē tik nicīgus vārdus. Vai man atgādināt, ka jūsu atrašanās šeit ir atkarīga tikai un vienīgi no manas labvēlības?

Nasuada apzinājās, ka tie ir tukši draudi; pārāk daudzi surdieši bija rados ar vārdeniem. Abas puses bija gana cieši saistītas, lai pamestu viena otru nelaimē. Nē, TDrina aizvainojuma īstais iemesls bija viņa varas apšaubījums. Ņemot vērā, ka ilglaicīgi turēt kaujas gatavībā lielus kareivju pulkus nebija iespējams Nasuada pati bija pārliecinājusies, ka tik liela bezdarbībā nīkstošu vīru skaita pabarošana ir murgains pārbaudījums viņas apgād­niekiem, vārdeni pamazām sāka meklēt darbu, iekopa zemi un citādi iekļāvās Surdas saimnieciskajā dzīvē. Ko pēc kāda laiciņa darīšu es pati ? Komandēšu neesošu armiju ? Kalpošu par Orina ģenerāli vai padomnieku ? Stāvoklis bija neskaidrs. Ja viņa rīkotos pārāk strauji un uzņēmīgi, Orins varētu to uztvert kā apdraudē­jumu un nostāties pret viņu, jo īpaši tagad, kad Nasuada varēja gozēties vārdenu pie Farthenduras izcīnītās uzvaras slavā. Taču, ja viņa vilcinātos pārāk ilgi, viņi zaudētu iespēju izmantot Gal­batoriksa mirkļa vājumu. Nasuadas vienīgais trumpis cīņā pret apkārt valdošo šaubu un pretestības mudžekli bija iemesls, kāpēc viņa bija rīkojusies tik izlēmīgi, proti, Eragons un Safira.

Es neapšaubu jūsu varu, Orin. Tāds nekad nav bijis mans nodoms un atvainojiet, ja jums radās aplams iespaids. Viņš stīvi palocīja galvu. Domādama, kā turpināt sarunu, viņa ar pirk­stiem atbalstījās pret sola malu. Vienīgais… tik daudz kas ir jāpaveic. Es strādāju dienu un nakti pat turu pierakstu tāfelīti blakus gultai, ja nu miegā kas iešaujas prātā, un tik un tā nespēju pagūt visu; mani nepamet izjūta, ka visu laiku staigāju pa briesmīgas nelaimes asmeni.

Orins paņēma lietošanas nomelninātu piestu un sāka to virpināt starp plaukstām vienmērīgā, hipnotizējošā ritmā. Pirms jūs te ieradāties… Nē, tā nebūs pareizi. Pirms jūsu Jātnieks uzra­dās no zila gaisa, gluži kā Moratensiss no savas strūklakas, biju iedomājies, ka nodzīvošu savu mūžu līdzīgi tēvam un vectēvam. Proti, slepeni nepakļaujoties Galbatoriksam. Piedodiet, man droši vien būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai sarastu ar jaunajiem apstākļiem.

Nez vai viņa varēja vēlēties dziļāku atvainošanos. Es visu saprotu.

Piesta uz mirkli apstājās karaļa plaukstās. Jūs vārdenu vadību uzņēmāties ļoti nesen, bet es tronī esmu jau vairākus gadus. Ja varu atļauties pārdrošību un piedāvāt jums padomu, esmu atklājis: lai nezaudētu spriestspēju, man zināma dienas daļa jāatvēl tam, kas mani saista.

Es nevaru to atļauties, Nasuada iebilda. Katrs mirklis, ko izniekoju, var izrādīties izšķirošais cīņā ar Galbatoriksu.

Piesta atkal apstājās. Jūs kaitējat vārdeniem, nemitīgi pār­pūloties. Neviens nespēj, kā nākas, rīkoties, ja nevelta laiku mie­ram un klusumam. Šiem atelpas brīžiem nav jābūt gariem, bieži pietiek ar piecām vai desmit minūtēm. Tās var veltīt kaut vai loka šaušanai arī pēc tam var tiekties pēc augstā mērķa, tomēr tas izdosies pilnvērtīgāk… Tieši šī iemesla dēļ es liku iekārtot labora­toriju. Tieši šī iemesla dēļ es pūšu dūmus no ausīm un spēlējos ar dzīvsudrabu, kā jums labpatikās to apzīmēt, es tā rīkojos tāpēc, lai atlikušo dienas daļu man nenāktos gaudot bezspēcīgās dusmās.

Lai gan viņai nenācās viegli mainīt viedokli par Orinu kā par bezrūpīgu vējgrābsli, Nasuada atzina, ka Surdas karaļa vārdos ir patiesības grauds. Es paturēšu prātā jūsu ieteikumu.

Atgriežoties omulīgajai jautrībai, Orins pasmaidīja. Tas ir viss, ko varu lūgt.

Piegājusi pie loga, Nasuada atgrūda slēģus un pavērās lejup uz Aberonu. Lejāk žiglpirkstu tirgotāji mēģināja iemānīt savu preci lētticīgajiem garāmgājējiem; pa rietumu ceļu, saceļot dzeltenus putekļu mākoņus, pilsētas vārtiem tuvojās karavāna, virs jumtu māla dakstiņiem virmoja uzkarsušais gaiss, kurā jautās tabakas lapu un vīraka smarža, kas pacēlās no marmora tempļiem. Ap Aberonu kā ziedlapiņas gūlās lauki.

Nepagriezdamās pret karali, vārdenu vadone jautāja: Vai esat saņēmis mūsu pēdējos ziņojumus no Impērijas?

-   Esmu. Arī Orins pienāca pie loga.

-   Ko jūs par tiem domājat?

-   Ka tie ir pārāk nepilnīgi un neskaidri, lai izdarītu tālejošus secinājumus.