Vecākais

Jaunā sieviete elsodama stāvēja pie galda, tērpusies tikai kur­pēs un plānos lina apakšsvārkos. Par laimi, šķidrums nebija sabo­jājis dārgo un smalko veļas audumu, kaut gan tas nelāgi oda.

-   Vai jūs apdedzinājāties? Farika uztraucās. Nasuada papu­rināja galvu, īsti neuzticēdamās mēlei. Farika pabakstīja zemē nokritušo tērpu ar kurpes purngalu. Kas tā par nejaucību?

-   Viens no Orina dīvainajiem brūvējumiem, Nasuada klusi noteica. Es to uzgāzu uz tērpa viņa laboratorijā. Vairākkārt dziļi ievelkot elpu, vārdenu vadone nomierinājās un skumji nopētīja sabojāto apģērba gabalu. To bija audušas Durgrimsta Ingeitumu sievietes kā dāvanu Nasuadas pēdējā dzimšanas dienā un šī

kleita bija viens no viņas smalkākajiem tērpiem. Nekā cita, ko varētu vilkt sabojātā apģērba vietā, Nasuadai nebija, turklāt, ņemot vērā vārdenu naudas grūtības, viņa nevarēja atļauties pasūtīt jaunu kleitu. Kaut kā nāksies izlāpīties ar tiem tērpiem, kas man palikuši.

Farika nogrozīja galvu. Žēl izmest tik skaistu kleitu. Kal­pone apgāja apkārt galdam, sameklēja šujamlietu groziņu un atgriezās ar šķērēm, ko rotāja gravējumi. Kādu daļu auduma mēs varam saglābt. Es nogriezīšu sabojāto un sadedzināšu.

Nasuada, savilkusi skābu seju, sāka soļot šurpu turpu pa istabu, piktodamās par pašas neveiklību un vēl vienām galvas­sāpēm, kas nu papildināja jau tā bezgalīgo rūpju sarakstu. Ko tagad es vilkšu galmā? viņa vaicāja.

Šķēres iedzēlās mīkstajā vilnā ar griezīgu uzstājību. Varbūt lina kleitu?

-   Tā ir pārāk ikdienišķa, lai stātos Orina un viņa augstmaņu priekšā.

-   Kundze, ļaujiet man padarboties. Esmu pārliecināta, ka varētu to uzlabot, lai tā ir ģērbjama arī svinīgākos gadījumos. Kad būšu tikusi galā, kleita izskatīsies divreiz lepnāk par sabojāto.

-   Nē, nē. Tur nekas nesanāks. Viņi mani izsmies. Jau pie­nācīgās drānās viņu cieņa ir grūti panākama, kur nu vēl tad, ja es galmā parādīšos lāpītos tērpos, kas liecinās par vārdenu trū­kumu.

Sirmā sieviete uzmeta Nasuadai stingru skatienu. Viss būs kārtībā, ja vien jūs pati nejutīsieties vainīga par savu tērpu. Tur­klāt varu apsolīt, ka jūsu tērps apkārtējām dāmām tā patiks, ka viņas gribēs jūs atdarināt. Pati redzēsiet. Piegājusi pie durvīm, viņa pavēra tās un atdeva sabojāto auduma gabalu vienam no sargiem. Kundze vēlas, lai šis tiktu sadedzināts. Izdari to slepus un nebilsti nevienam ne vārda, citādi es likšu tev trūkties. Sargs salutēja un devās izpildīt rīkojumu.

Nasuada bija spiesta pasmaidīt. Kā gan es iztiktu bez tevis?

-   Domāju, gluži labi.

Uzvilkusi zaļu medību kostīmu, kura plānie svārki izrādījās patīkams atvieglojums dienas karstumā, Nasuada nolēma, ka, par spīti dusmām pret Orinu, viņa paklausīs Surdas valdnieka padomam un atliks iecerētos valstiskos darbus, lai vienkārši palī­dzētu Farikai izārdīt sabojātās kleitas vīles. Atklājās, ka vienmuļā nodarbe lieliski palīdz sakopot domas. Raustīdama diedziņus, viņa ar Fariku izrunāja vārdenu likstas, cerot, ka kalpotāja, iespējams, iedomāsies risinājumu, kas viņai pašai paslīdējis garām.

Galu galā Farikas vienīgā palīdzība bija acīmredzams vēro­jums: Izskatās, ka teju viss šajā pasaulē ir saistīts ar zeltu. Ja mums tā būtu gana daudz, mēs vienkārši varētu nopirkt melno troni no paša Galbatoriksa… iespējams, mums pat nenāktos cīnī­ties ar viņa vīriem.

Vai tiešām es iedomājos, ka manu darbu kāds cits izdarīs manā vietā? Nasuada nokaunināja pati sevi. Es ievedu vārdenus šajā strupceļā un man jāatrod izeja.

Mēģinot atārdīt vīli, Nasuadas roka paslīdēja un naža gals aizķēra smalko mežģīņu apdari, pāršķeļot to uz pusēm. Viņa noskatījās uz uzplēsto brūci smalkajā vijumā pergamenta krāsas pavedienu atrisušie gali locījās pār kleitas audumu kā neskaitāmi ņudzoši tārpi. Kaklā skrāpējās histēriski smiekli, bet acīs sariesās asaras. Kādas nelaimes vēl viņu gaidīja?

Mežģīnes bija vērtīgākā kleitas daļa. Lai gan mežģīņu izgata­vošanai bija vajadzīgi izveicīgi pirksti, to retumu un augsto cenu galvenokārt noteica milzīgs, prātam neaptverams laika patēriņš. Mežģīņu aušana aizņēma tik daudz laika, ka tad, ja kāds mēģinātu pagatavot vienkāršu plīvuru pats, tam nāktos rēķināties nevis ar daudzām nedēļām, bet gan ar daudziem mēnešiem. Ar zelta vai sudraba unci bija krietni par maz, lai nopirktu unci mežģīņu.

Jaunā sieviete pārslidināja pirkstus pār smalkajiem pavedie­niem, apstādamās pie iegriezuma, kurā varēja vainot vienīgi pati sevi. Lai noaustu mežģīnes, nav nepieciešams daudz enerģijas, tikai daudz laika. Viņa dusmojās uz sevi par tādu neveiklību. Enerģija… enerģija… Tajā mirklī Nasuadas prātā uzzibēja atmiņu ainas: viņa atcerējās, kā Orins stāstīja par maģijas izmantošanu pētījumos; par Triānu sievieti, kas kopš Dvīņu nāves bija stāju­sies Duvrangragātas priekšgalā; to, kā reiz piecu sešu gadu vecumā bija klausījusies, kā viens no vārdenu dziedniekiem izskaidro burvestību pamatus. Šie dažādie notikumi izveidoja spriedumu virkni, kas pirmajā mirklī likās tik neprātīgi un neticami, ka viņa beidzot ļāva vaļu kaklā iesprūdušajiem smiekliem.