Vecākais

Pirms nonākt līdz mērķim parastām durvīm gaiteņa sienā -, gājējiem nācās apstāties vēl divas reizes. Grīda pie durvīm bija piekrauta ar dāvanām.

Jormundurs pieklauvēja, un no iekšienes atsaucās trīcoša balss: Kas tur ir?

-   Lēdija Nasuada, kas atnākusi, lai satiktu meitenīti, viņš sacīja.

-   Vai jūsu sirds ir atklāta un apņēmība cieša?

Šoreiz atbildēja Nasuada: Mana sirds ir tīra un apņēmība dzelžaina.

-   Tad laipni lūgti pār slieksni.

Durvis pavērās, un viņi nonāca priekšnamā, ko apgaismoja viens vienīgs rūķu lukturis ar sarkanu blāzmu. Pie durvīm neviena nebija. Iegājusi dziļāk, Nasuada ievēroja, ka sienas un griestus klāj tumša auduma drapērijas, kas telpu padarīja līdzīgu alai vai midzenim. Viņai par lielu izbrīnu gaiss istabā šķita diezgan vēss, gandrīz dzestrs gluži kā skaidrā rudens naktī. Tad drūma nojauta ietrieca savus indīgos nagus Nasuadai pakrūtē. Maģija.

Ceļu aizšķērsoja melns šķidrauts. Pašķīrusi to malā, jaunā sie­viete nonāca telpā, kas reiz likās bijusi viesistaba. Visas mēbeles bija aizvāktas, atstājot vien dažus krēslus, kas bija sarindoti gar audumā tītajām sienām. Vaļīgā auduma krokā pie griestiem karā­jās blāvs rūķu lukturu ķekars, kas meta savādas daudzkrāsainas ēnas uz visām pusēm.

No viena kakta Nasuadu vēroja salīkusi veča. Abās pusēs tai stāvēja zālīšu pazinēja Andžela un kaķacis, kura spalva šķita saslējusies stāvus. Istabas vidū tupēja bāla meitenīte, kas Nasu­adai likās trīs vai četrus gadus veca. Bērniņš kaut ko ēda no paplātes, kuru turēja klēpī. Visi klusēja.

Nasuada apmulsusi vaicāja: Kur tad ir zīdainis?

Meitenīte pacēla galvu.

Nasuadai aizrāvās elpa uz bērna pieres spoži mirdzēja pūķa zīme. Vārdenu vadone dziļi ieskatījās meitenītes violetajās acīs. Bērns savilka lūpas baisā veca cilvēka smaidā. Es esmu Elva.

Nasuada neapzināti sarāvās un satvēra dunci, ko nēsāja pie­sprādzētu pie kreisā augšdelma. Tā bija pieauguša cilvēka balss, pilna ar pieauguša cilvēka pieredzi un izsmieklu. No bērna mutes tā skanēja zaimojoši.

-   Nebēdz, Elva sacīja. Es esmu tavs draugs. Viņa nolika tukšo paplāti sāņus un pavēlēja večiņai: Vēl ēdamo! Sirm­galve izsteidzās no istabas. Elva paplikšķināja pa grīdu sev līdzās. Lūdzu, apsēdies! Es gaidu tevi jau kopš dienas, kad iemācījos runāt.

Neatlaizdama dunča spalu, Nasuada nometās uz akmeņiem klātās grīdas. Kad tas notika?

-   Pagājušajā nedēļā. Elva salika rokas klēpī. Viņa piekala spocīgās acis Nasuadai, ar sava skatiena nedabisko spēku sais­tīdama jauno sievieti sev līdzās. Vārdenu pavēlniecei likās, it kā galvaskausā būtu ietriekts violets šķēps, kuru kāds groza viņas prātā, saplosīdams domas un atmiņas. Viņa apvaldīja vēlmi iekliegties.

Paliekusies uz priekšu, Elva pasniedzās un uzlika mīkstu bērna rociņu Nasuadai uz vaiga. Zini, Ažihads nespētu vadīt vārdenus labāk par tevi. Tu izvēlējies pareizo ceļu. Gadsimtiem ilgi tavu vārdu daudzinās par drosmi un tālredzību pārcelt vārde­nus uz Surdu un uzbrukt Impērijai tad, kad visi citi to uzskatīja par neprātu.

Nasuada apstulbusi skatījās uz meitenīti. Gluži kā atslēga atbilst slēdzenei, tā Elvas vārdi ideāli atbilda Nasuadas dziļāka­jām bailēm un šaubām, kas neļāva vārdenu pavēlniecei naktīs gulēt, bet lika svīstot svaidīties tumsā. Viņu pāršalca neapzinātu emociju vilnis, atstājot aiz sevis pārliecības un miera izjūtu, kādu viņa nebija baudījusi kopš Ažihada nāves. Acīs sariesās atvieg­lojuma asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Likās, Elva bija pateikusi īstos vārdus, lai nomierinātu Nasuadu.

Tieši tāpēc vārdenu pavēlniecei meitenīte šķita jo bīstamāka.

Svētlaime viņā cīnījās ar nepatiku pret to, kā šis vājuma mirk­lis tika izraisīts un pret to, kas to bija izdarījis. Viņa neuzticējās Elvas labajiem nodomiem.

-   Kas tu esi? Nasuada uzstājīgi vaicāja.

-   Es esmu tā, par ko Eragons mani padarīja.

-   Viņš svētīja tevi.

Baisās, mūžsenās acis uz mirkli novērsās no Nasuadas Elva tās pamirkšķināja. Viņš neapzinājās, ko dara. Kopš Eragons mani nobūra, es, satiekot cilvēku, uzreiz jūtu visu, kas viņu nomāc un kas viņu nomāks nākotnē. Kad biju mazāka, nevarēju neko iesākt. Tāpēc es nolēmu paaugties.

-   Kāpēc…

-   Manās asinīs tagad rit burvestība, kas liek man aizsargāt cilvēkus no sāpēm… par spīti tam, kādas ciešanas tas sagādā man pašai, par spīti tam, vai es vēlos palīdzēt vai ne. Bērna smaidā iezagās rūgtums. Man nākas maksāt pārāk dārgi, ja es mēģinu pretoties šai vēlmei.

Nasuada saprata, ka nemieru, ko iedvesa Elva, izraisa cieša­nas, kurām meitenīte bija pakļauta. Vārdenu pavēlniece nodrebinājās, iedomājoties visas mocības, ko bērniņš pārcietis. Tas droši vien ir briesmīgi, ja tevi plosa šī vajadzība palīdzēt, bet tu neko nespēj izdarīt. Par spīti saprāta balsij, viņu pārņēma līdzjūtība pret Elvu.

-   Kāpēc tu man visu to stāsti?