Vecākais

Triāna mirkli vilcinājās, tad paņēma kleitu no Nasuadas un krietnu brīdi pētīja mežģīņu joslu. Beidzot viņa sacīja: Tam vajadzētu būt iespējamam, taču man vēl ir vajadzīgs laiks, lai visu izpētītu un pārbaudītu, pirms kaut ko apsolu.

-   Tad nekavējoties ķeries pie darba! No šī brīža tas ir tavs gal­venais uzdevums. Un sameklē pieredzējušu mežģīņu darinātāju, lai palīdz tev ar rakstiem.

-   Jā, Nasuadas kundze.

Nasuada ļāva balsij atmaigt. Lieliski. Vēl es gribu tevi lūgt sapulcināt spējīgākos Duvrangragātas magus un kopā ar viņiem radīt jaunus maģiskus paņēmienus, kas varētu palīdzēt vārde­niem. Tas tad būtu tavs pienākums, nevis manējais.

-   Jā, Nasuadas kundze.

-   Tagad tu vari iet. Es gaidīšu tavu ziņojumu rīt no rīta.

-   Jā, Nasuadas kundze.

Nasuada apmierināta noskatījās pakaļ burvei, tad aizvēra acis un ļāvās izbaudīt lepnuma mirkli par tikko paveikto. Viņa zināja, ka neviens vīrietis, pat ne viņas tēvs, nebūtu iedomājies šādu risinājumu. Šis tad būs mans ieguldījums vārdenu uzvarā, viņa noteica pati pie sevis, vēlēdamās, kaut Ažihads būtu līdzās. Skaļāk viņa sacīja: Farika, vai es tevi pārsteidzu?

-   Jūs vienmēr pārsteidzat mani, kundze.

ELVA

Kundze?… Kundze, ir vajadzīga jūsu klātbūtne. Kas lēcies? Nevēlēdamās nekur iet, Nasuada pavēra acis un ieraudzīja telpā ienākam Jormunduru. Stiegrainais kareivis noņēma bruņucepuri, pasita to zem labās rokas un pienāca tuvāk, kreiso roku uzlicis uz zobena spala.

Bruņukrekla gredzeni nožvadzēja, viņam paklanoties. Mana pavēlniece.

-  Sveicināts, Jormundur. Kā šodien jūtas dēls? Viņa priecājās par bruņinieka klātbūtni. Starp visiem Vecajo padomes locekļiem viņš visvieglāk bija pieņēmis Nasuadas patstāvīgumu un kalpoja viņai ar to pašu sunisko uzticību un apņēmību, ar kādu bija kalpo­jis Ažihadam. Ja visi mani kareivji būtu kā viņš, neviens nespētu mūs apturēt.

-   Viņa kāss ir pierimis.

-   Priecājos to dzirdēt. Kāpēc esi ieradies?

Jormundurs sarauca pieri. Ar brīvo roku viņš pārbrauca pār matiem, kas aizmugurē bija saņemti zirgastē, tad attapās un nolaida roku atpakaļ pie sāniem. Maģija, turklāt ļoti dīvaina maģija.

-   Tiešām?

-   Vai atceraties meitenīti, kuru Eragons svētīja?

-Atceros gan. Nasuada mazulīti bija redzējusi tikai reizi, taču bija dzirdējusi pārspīlētus stāstus, kas klīda starp vārdeniem, kā arī zināja par cerībām, kuras vārdeni loloja tad, kad meitenīte pieaugs. Nasuada pret to visu izturējās lietišķāk. Lai par ko kļūtu mazulīte, tas notiks pēc daudziem, daudziem gadiem, bet tad kauja ar Galbatoriksu jau būs uzvarēta vai zaudēta.

-   Mani lūdza aizvest jūs pie viņas.

-   Lūdza? Kurš? Un kāpēc?

-  Kāds zēns apmācību laukumā minēja, ka jums vajadzētu redzēt bērniņu. Teica, ka jums būšot interesanti. Viņš atteicās nosaukt savu vārdu, bet izskatījās kā mūsu raganas kaķacis, kad tas pārvēršas par cilvēku, tāpēc es iedomājos… Lai nu kā, tagad jūs visu zināt. Jormundurs izskatījās samulsis. Es apvaicājos par meitenīti ļaudīm un dzirdēju visādas savādas lietas… viņa esot citāda.

-   Kādas lietas?

Vecais karavīrs paraustīja plecus. Gana savādas, lai uzska­tītu, ka jums jāizpilda kaķača lūgums.

Nasuada sarauca pieri. Seni stāsti nebeidza atgādināt, ka nelikties ne zinis par kaķača padomiem ir muļķības kalngals un bieži var iznīcināt cilvēku. Tiesa, kaķača pavadone zālīšu pazinēja Andžela bija vēl viena maģijas pratēja, kurai Nasuada īsti neuz­ticējās; viņa likās pārāk neatkarīga un neparedzama. Maģija, viņa novilka, it kā tas būtu lāsts.

-   Maģija, piekrita Jormundurs, tikai viņa mutē šim vārdam bija apbrīnas un baiļu pieskaņa.

-   Lieliski! Dosimies pie meitenītes. Vai viņa dzīvo pilī?

-    Orins viņai un aprūpētājai ierādījis mitekli pils rietumu spārnā.

-   Aizved mani pie viņas.

Sakārtojusi svārkus, Nasuada lika Farikai atcelt visas todien paredzētās tikšanās un izgāja no sava kambara. Vārdenu pavēlniece dzirdēja, kā Jormundurs viņai aiz muguras uzsit knipi un pavēl četriem sargiem pavadīt viņus. Pēc mirkļa viņš panāca Nasuadu un izstāstīja, kur jāiet.

Boromeo pils bija sakarsusi tā, ka likās viņi ir iesprostoti mil­zīgā maizes krāsnī. Gaiss virs palodzēm virmoja kā izkausēts stikls.

Lai gan Nasuada nejutās īpaši ērti, viņa zināja, ka tumšās ādas dēļ pacieš karstumu krietni labāk nekā daudzi citi vārdeni. Visgrūtāk svelmi izturēt bija kareivjiem teiksim, Jormunduram un apsargiem, kuri visu dienu aizvadīja bruņās pat tad, ja nācās stāvēt ārpusē saules nežēlīgajos staros.

Nasuada vēroja piecus vīrus, kas viņu pavadīja. Vārdenu vadone redzēja, kā uz ādas izspiežas sviedru lāsītes un elpa kļūst arvien saraustītāka. Kopš ierašanās Aberonā vairāki vārdeni karstuma dūriena dēļ bija zaudējuši samaņu un divi dažas stundas vēlāk pat miruši. Viņa netaisījās zaudēt vēl vairāk savu pavalstnieku, liekot pārpūlēties tik necilvēcīgos apstākļos.

Kad likās, ka kareivjiem vajadzīga atpūta, Nasuada, neņemot vērā vīru iebildes, lika apstāties un pavēlēja kādam kalpam sagā­dāt ko dzeramu. Es negribu, lai kāds nogāžas kā ķeglis.