Vecākais

-   Man likās, ka tev jāzina, kas es esmu. Elva apklusa, un uguns viņas skatienā kļuva jo dzelošāka. Un ka es cīnīšos par tevi ar visiem spēkiem un līdzekļiem. Izmanto mani tā, kā izman­totu slepkavu, slepeni, nakts tumsā un bez žēlastības. Meitenīte iesmējās augstā, stindzinoši griezīgā balsī. Tu jautā sev, kāpēc es tā rīkojos. Es redzu tavas šaubas. Redzi ja šis karš nebeigsies turklāt, jo drīzāk, jo labāk, es zaudēšu prātu. Man ir gana grūti tikt galā ar ikdienišķām ciešanām, lai vēl uzņemtos kaujas lauka nežēlības. Izmanto mani, lai beigtu karu, un es gādāšu, lai tava dzīve būtu tik laimīga, cik vien cilvēks var vēlēties.

Tajā mirklī istabā iesteidzās sirmgalve, paklanījās Elvai un pasniedza viņai jaunu ēdiena paplāti. Nasuada izjuta teju fizisku atvieglojumu, kad bērns paskatījās uz maltīti un uzbruka jēra ciskai, ar abām rokām stūķējot mutē gaļu. Meitenīte rija ar izsal­kuša vilka alkatību, nelikdamās ne zinis par manierēm. Tagad, kad melnās cirtas bija nosegušas violetās acis un pūķa zīmi, viņa atkal izskatījās pēc parasta, nevainīga bērniņa.

Nasuada nogaidīja, līdz saprata, ka ETva ir pateikusi visu, ko gribēja teikt. Tad Andžela pamāja vārdenu pavēlniecei un kopā ar zālīšu pazinēju pa sāndurvīm izgāja no istabas, atstādamas bālo meitenīti vienu tumšās, ar audumu izklātās istabas vidū gluži kā bīstamu, milzīgas sievietes klēpī paslēptu augli, kas gaida īsto brīdi, lai nāktu pasaulē.

Pārliecinājusies, ka durvis ir cieši aizvērtas, Andžela pačuk­stēja: Elva tikai ēd un ēd. Mēs nespējam apmierināt viņas ēst­gribu ar pašreizējām pārtikas devām. Vai jūs varētu…

-   Es par to parūpēšos. Neuztraucies par ēdienu. Nasuada saberzēja rokas, it kā mēģinot izdzēst atmiņas par baisajām, draudīgajām acīm…

-   Pateicos jums.

-   Vai kas līdzīgs ir noticis ar vēl kādu?

Andžela papurināja galvu tik izteiksmīgi, ka sprogainie mati gluži vai lēkāja pa pleciem. Nekas tāds nav piedzīvots visā maģi­jas vēsturē. Es mēģināju pareģot meitenes nākotni, taču tas ir bezcerīgs muklājs jauks vārds, muklājs -, jo viņas dzīve savijas ar tik daudzām citām.

-   Vai viņa ir bīstama?

-   Mēs visi esam bīstami.

-   Tu saprati, ko es jautāju.

Andžela paraustīja plecus. Viņa ir bīstamāka par daudziem un mazāk bīstama par citiem. Taču, ja viņa kādu nogalinās, tad tā, visticamāk, būs viņa pati. Ja Elva satiek kādu, kam draud briesmas, un Eragona burvestība iedarbojas, pirms viņa pagūst to aizkavēt, viņa ieņems nolemtā cilvēka vietu. Tāpēc Elva lielāko laika daļu pavada savā kambarī.

-   Cik tālu nākotni viņa spēj paredzēt?

-   Divas trīs stundas, augstākais.

Atspiedusies pret sienu, Nasuada apsvēra jaunāko sarežģī­jumu savā dzīvē. Ja Elvu izmantotu pareizi, viņa varētu kļūt par draudīgu ieroci. Ar viņas palīdzību es varētu izzināt pretinieku grūtības un vājās vietas, kā arī to, kas viņus gandarītu un pada­rītu pretimnākošākus. Briesmu gadījumā viņa varētu kalpot kā nemaldināms sargs, ja būtu jāpasargā kāds no vārdeniem, teik­sim, Eragons vai Safira.

Viņu nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Man ir vajadzīgs kāds, kas viņu pieskata. Kāds, kas saprot maģiju un savā ādā jūtas gana labi, lai pretotos Elvas ietekmei… turklāt šim cilvēkam ir jābūt uzticamam un godīgam. Viņa uzreiz atmeta domu par Triānu.

Nasuada paskatījās uz Andželu. Kaut gan zālīšu pazinējas klātbūtnē īsti omulīgi nejutās, Nasuada zināja, ka Andžela palī­dzējusi vārdeniem ļoti svarīgos un jutīgos jautājumos piemēram, ārstējot Eragonu, un nekad nav prasījusi nekādu atlīdzību. Nasuada nespēja iedomāties nevienu citu, kam būtu gana laika, vēlmes un prasmes pieskatīt Elvu.

-   Es apzinos, vārdenu vadone sacīja, cik tas ir pārgalvīgi no manas puses, jo tu neesi manā pakļautībā un es neko nezinu par tavu dzīvi un pienākumiem, tomēr es vēlētos lūgt tev palīdzību kādā jautājumā.

-   Turpiniet! Andžela pamāja ar roku.

Nasuada mirkli vilcinājās, tad izteica visu, ko bija iecerējusi. Vai tu pieskatītu ar vienu aci Elvu? Manis dēļ. Man ir…

-  Protams! Turklāt pieskatīšu ar abām, kad vien būs nepiecie­šams. Es ļoti priecātos par iespēju papētīt meitenīti sīkāk.

-   Tev nāksies ziņot man, Nasuada brīdināja.

-Ak, rozīņu maizītē paslēptais saindētais dzelksnis! Manu­prāt, es tikšu ar to galā.

-   Vai esam vienojušās?

-   Sieva un vārds.

Nasuada, atviegloti uzelpodama, atslīga tuvējā krēslā. Kas par jucekli. Kas par muklāju. Kā Eragona pavēlniece esmu atbildīga par viņa rīcību, taču nekad nebiju iedomājusies, ka viņš būtu spējīgs uz kaut ko tik briesmīgu. Tas ir traips gan viņa, gan manam godam.

Telpu pāršalca spalgu knakšķu kārta tur Andžela izlocīja pirkstu kauliņus. Patiesi. Arī man būs kāds vārds bilstams, kad viņš atgriezīsies no Elesmēras.

Zālīšu pazinējas sejas izteiksme bija tik skarba, ka Nasuada teju nobijās. Tikai nesavaino viņu. Viņš mums vēl noderēs.

Nesolu… bet tas nebūs nekas nedziedināms.

ATGĀDINĀJUMS