Vecākais

Elfs bija lielisks, ideāls pašsavaldīšanās un nevaldāma spēka sakausējums. Viņš lēca kā kaķis, cirta kā gārnis, kā arī zvārojās un izlocījās ne sliktāk par lunkanu zebieksti.

Abi cīnījās jau teju divdesmit minūšu, kad Oromiss saminstinājās un viņa asos vaibstus uz mirkli sastindzināja sāpju izteiksme. Eragons saprata, ka tā ir Oromisa noslēpumainās kai­tes izpausme, un metās uz priekšu ar Zaroku. Tas bija negodīgs paņēmiens, taču jaunekli tā mocīja paša neveiklības apzināša­nās, ka viņš bija gatavs izmantot jebkuru iespēju, lai cik tā būtu zemiska, lai vismaz vienreiz aizsniegtos līdz Oromisam un ar gandarījumu atstātu Zaroka zīmi arī uz elfa ķermeņa.

Taču zobens mērķi nesasniedza. Eragons griezdamies sastiepa muguru.

Bez kāda brīdinājuma to atkal sagrāba sāpes.

Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Safiras kliedziens. Eragon!

Par spīti lēkmes stiprumam, Eragons samaņu nezaudēja ne uz mirkli. Tiesa, apkārt notiekošo viņš nemanīja, tikai juta lies­mas, kas svilināja augumu un katru sekundi pārvērta bezgalībā. Visļaunākais viņš nespēja iesākt neko, lai pārtrauktu ciešanas, viņš varēja vien gaidīt…

…un gaidīt…

Eragons elsodams gulēja aukstajos dubļos. Juzdams, ka redze atgriežas, viņš samirkšķināja acis un ieraudzīja, ka Oromiss sēž uz sola līdzās viņam. Pierausies uz ceļiem, Eragons ar nožēlu un riebumu nopētīja jauno kamzoli. Smalkais, brūnganais audums, viņam raustoties krampjos, bija aplipis ar dubļiem. Arī mati bija pieķepuši ar netīrumiem.

Viņš juta prātā arī Safiru pūķis izstaroja bažas, gaidot, kad Jātnieks viņu ievēros. Kā tu spēj to turpināt? Safira pukojās. Sāpes tevi iznicinās.

Pūķa šaubas sašķobīja Eragona gara spēka beidzamās atliekas. Safira nekad iepriekš nebija bažījusies par to, ka viņam iecerētais varētu neizdoties, nedz Drasleonā, nedz Gileadā, nedz Farthendurā, lai arī kādas briesmas viņiem draudētu. Pūķa pārliecība deva Eragonam drosmi. Tagad viņš bija patiesi nobijies.

Tev jādomā par mācībām, jauneklis sacīja.

Man ir jādomā par tevi.

Liec mani mierā! Eragons uzšņāca viņai kā ievainots dzīv­nieks, kas vēlas laizīt savas brūces klusumā un tumsā. Safira apklusa, atstādama atvērtu vien sīku saiknes stīdziņu tik vien, lai viņš neskaidri nojaustu, ka Glēdrs māca viņai par ugunspuķi, kas pūķiem jākošļā, lai uzlabotu gremošanu.

Eragons notrausa dubļus no matiem, tad izspļāva asiņu kamolu. Sakodu mēli.

Oromiss pamāja, it kā būtu ko tādu paredzējis. Vai man to sadziedēt?

-Nē.

-   Lieliski. Saved kārtībā zobenu, tad nomazgājies un dodies uz celmu pļaviņā, lai klausītos meža domas. Noklausies un, kad vairs neko nedzirdēsi, atgriezies, lai izstāstītu man, ko būsi uzzinājis.

-   Jā, skolotāj.

Sēdēdams uz celma, Eragons aptvēra, ka domu un jūtu vētra neļauj viņam pienācīgi sakopot uzmanību, lai atvērtu prātu un sajustu klajumā mītošās radības. Turklāt šobrīd tas viņu nesaistīja.

Tomēr apkārtnes miers pamazām izkliedēja aizvainojumu, apjukumu un spītīgās dusmas. Tas nepadarīja Eragonu laimīgu, taču atnesa zināmu fatālistisku samierināšanos. Tāds nu ir mans liktenis, tāpēc labāk pie tā pierast, jo drīzā nākotnē uz labu nekas nemainīsies.

Pēc stundas ceturkšņa jaunekļa maņas atguva ierasto asumu un viņš atsāka pētīt vakar atklāto sarkano skudru pūzni. Ņemot vērā Oromisa norādi, jauneklis centās aptvert arī visu pārējo, kas notika klajumā.

Šis tas Eragonam izdevās gluži labi. Ja viņš atbrīvojās un ļāva paša būtībai uzsūkt svārstības, ko izraisīja visi apkārtējie saprāti, viņa galvā uzbangoja attēlu un sajūtu tūkstoši, žiglos skaņas un krāsas, taustes un smaržas, sāpju un baudas zibšņos nomainī­dami cits citu. Informācijas apjoms bija milzīgs. Ieraduma dēļ jaunekļa prāts no tēlu straumes paķēra te vienu, te citu detaļu, izslēgdams visas pārējās, līdz viņš pamanīja kļūmi un piespieda sevi atgriezties pasīvas uztveres stāvoklī. Šie uzmanības atplūdi viņu pārņēma ik pēc dažām sekundēm.

Par spīti tiem, viņš spēja pilnveidot savu izpratni par skudru pasauli. Eragons sāka aptvert katras skudras lomu pūznī, kad saprata, ka milzīgā skudra pazemes midzeņa vidū ik pa minūtei dēj oliņas tātad tai vajadzēja būt sieviešu dzimuma. Izsekojot sarkano skudru pulciņam ceļā augšup pa mežrozītes stiebru, Eragons ļoti spilgti piedzīvoja kāda skudru ienaidnieka uzbru­kumu no lapas apakšas izšāvās kaut kas un nogalināja vienu no skudrām, kuras viņš vēroja. Jauneklim bija grūti nojaust, kas īsti šis radījums bija, jo skudras redzēja tikai atsevišķas tā ķermeņa daļas, turklāt kukaiņi vairāk paļāvās uz ožu, nevis redzi. Ja skudru vietā būtu cilvēki, viņš uzbrucēju būtu mēģinājis aprakstīt kā baisu pūķa lieluma nezvēru, kura žokli likās milzīgi kā Teirmas nolaižamo vārtu pīķi un kurš spēja pārvietoties ar vēja ātrumu.