Vecākais

-   Prātīgs minējums, tomēr atkal kļūdains. Atbilde ir loģika. Vai, citiem vārdiem, spēja spriest analītiski. Ja to izmanto pareizi, loģika aizstās gudrības trūkumu, jo gudrību var iegūt, tikai gadu gaitā krājot pieredzi.

Eragons sarauca pieri. Jā, bet vai tad laba sirds nav svarī­gāka par loģiku? Tīra loģika var novest pie morāli nepieņema­miem secinājumiem, taču, ja tu esi tikumīgs un taisnīgs, tu nevarēsi rīkoties apkaunojoši.

Oromisa lūpas savilkās smaidā tik plānā kā nazis. Tu jauc divas dažādas lietas. Es vēlējos zināt, kas ir lietderīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā neatkarīgi no tā, vai viņš ir labs vai ļauns. Es piekrītu, ka tikumīga daba ir svarīga,"tomēr uzskatu: ja būtu jāizvēlas dot cilvēkam cēlu raksturu vai iemācīt viņam skaidri domāt es izvēlētos skaidru domāšanu. Pārāk daudz nelaimju šajā pasaulē izraisa cilvēki ar cēlu dabu un izplūdušu prātu.

Pagātnē ir neskaitāmi piemēri, Oromiss atgādināja, kad cilvēki, uzskatot, ka dara labu, šo cēlo mērķu dēļ pastrādājuši baisus noziegumus. Atceries, Eragon, neviens neuzskata sevi par ļaundari, un retais atzīst, ka pieņemtais lēmums ir bijis kļūdains. Pat tad, ja cilvēkam paša izvēle nepatīk, viņš turas pie tās, jo pat nelāgākajos apstākļos viņš uzskatīs, ka tā attiecīgajā brīdī bijusi labākā iespējamā izvēle.

Tas, ka tu esi lāga cilvēks, elfs sprieda, vēl nenozīmē, ka tu rīkosies pareizi, tāpēc mums jāatgriežas pie vienīgā, kas mūs spēj pasargāt no demagogiem, krāpniekiem un pūļa neprāta. Mūsu drošākais ceļvedis cauri dzīves neparedzamajām zemūdens klintīm ir skaidra un argumentēta domāšana. Loģika tevi nekad nepievils, ja vien tu neapzinies vai tīši neliecies zinis par savas rīcības sekām.

-   Ja reiz elfi ir tik loģiski, Eragons sacīja, tad jums ļoti viegli jāvienojas par jebkuru jautājumu.

-   Nebūt ne, Oromiss iebilda. Tāpat kā katrā rasē, arī starp mums valda dažādi uzskati, tāpēc mēs bieži pat identiskās situācijās nonākam pie pretrunīgiem secinājumiem. Pie secināju­miem, es varu piebilst, kas šķiet pilnīgi loģiski no katra atsevišķa elfa viedokļa. Un, kaut gan man ir kauns to atzīt, ne visi elfi pie­nācīgi vingrina savu prātu.

-   Kā tu grasies man iemācīt šo loģiku?

Oromisa smaids kļuva platāks. Ar vecāko un iedarbīgāko paņēmienu ar sarunām. Es tev uzdošu jautājumu, tu uz to atbildēsi un aizstāvēsi savu viedokli. Elfs pagaidīja, kamēr Era­gons ielej sev vēl kausiņu sautējuma. Piemēram, kāpēc tu cīnies pret Impēriju?

Pēkšņā sarunas priekšmeta maiņa pārsteidza Eragonu nesa­gatavotu. Viņam bija sajūta, ka Oromiss visas sarunas laikā apzi­nāti virzījis viņu uz šo jautājumu. Es jau teicu lai, pirmkārt, palīdzētu tiem, kas smok zem Galbatoriksa jūga, un, otrkārt, es pats vēlos viņam atriebties.

-   Tātad tu cīnies humānu mērķu dēļ?

-   Kā tu to domā?

-   Proti, tu cīnies, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem Galbatorikss ir nodarījis pāri, un lai gādātu, ka viņi vairs necieš.

-   Tieši tā, Eragons apstiprināja.

-   Ak, manu jauno Jātniek, tad atbildi man uz šādu jautājumu: vai tad tavs karš pret Galbatoriksu neradīs vairāk ciešanu nekā novērsīs? Vairums Impērijas iemītnieku dzīvo vienkāršu, lietderīgu dzīvi, valdnieka neprāta neskarti. Kā tu attaisnosi iebrukumu viņu valstī, viņu māju izpostīšanu, viņu dēlu un meitu nogalināšanu?

Eragons palika sēžam pārsteigumā pavērtu muti kā gan Oromiss varēja uzdot šādu jautājumu? Galbatorikss taču bija ļau­numa iemiesojums. Taču vēl vairāk jaunekli pārsteidza nespēja viegli rast atbildi. Eragons zināja, ka viņam ir taisnība, bet kā gan lai to pierāda? Vai tad tu neuzskati, ka Galbatoriksu vajadzētu gāzt no troņa?

-   Jautājums nav par to.

-   Vai tad attaisnojums nav Galbatoriksa despotisms? Era­gons uzstāja. Kaut vai tas, ko viņš nodarīja Jātniekiem.

Pamērcējis maizi sautējumā, Oromiss turpināja maltīti, ļau­dams Eragonam pukoties klusumā. Pabeidzis ēst, elfs sakrustoja rokas klēpī un vaicāja: Vai es tevi sadusmoju?

-   Sadusmoji gan.

-   Skaidrs. Labi, tad nu turpini prātot par šo jautājumu, līdz radīsi atbildi. Un ceru, ka tā būs pārliecinoša atbilde.

MELNAIS DIŽTĪTENIS

Abi nokopa galdu un traukus iznesa ārā pie mājas, kur noberza tos ar smiltīm. Oromiss sadrupināja atlikušo maizi un izbārstīja zemē putniem, tad viņi atgriezās istabā.

Oromiss sarūpēja spalvas un tinti, un viņi atkal ķērās pie Liduen Kvaedhi, senvalodas rakstītā paveida, kas bija krietni izsmalcinātāks par cilvēku vai rūķu rūnām. Eragons iegrima savādo zīmju pasaulē, laimīgs, ka šajā nodarbībā nebija nepiecie­šams nekas vairāk par mehānisku iekalšanu.

Kad viņi bija aizvadījuši vairākas stundas, nolīkuši pār papīra lapām, Oromiss pamāja ar roku un teica: Būs gana. Turpināsim rīt. Eragons atliecās atpakaļ un izapļoja plecus, bet Oromiss tikmēr no padziļinājumiem sienās izvilka piecus vīstokļus. Divi no tiem ir senvalodā, pārējie trīs tavā dzimtajā mēlē. Vīstokļi tev palīdzēs labāk apgūt abus alfabētus, tāpat sniegs vērtīgu informā­ciju, kuras skandēšana man aizņemtu pārāk daudz laika.

-   Skandēšana?