Vecākais

-   Ebrithil, es lūdzu, piedod man.

Elfs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jaunekļa vārdus.

Abi palika kā sastinguši, bet saule viņu priekšā tikmēr laidās arvien zemāk, putni sāka vīterot vakara dziesmas, bet gaiss kļuva vēsāks un mitrāks. No ziemeļu puses atskanēja tikko dzirdamie Safiras un Glēdra spārnu švīksti arī pūķi atgriezās no apmācībām.

Tad Oromiss ierunājās klusā, svešādā balsī: Rīt atkal ķersi­mies pie darba, mūs gaida gan maģija, gan citi priekšmeti. No elfa profila Eragons sprieda, ka skolotājs ir atguvis ierasto mierīgo atturību. Vai tev tas būtu pieņemami?

-   Jā, skolotāj, Eragons atbildēja, pateicīgs par uzdoto jautā­jumu.

-   Manuprāt, būtu labi, ja kopš šī brīža tu mēģinātu sarunāties tikai senvalodā. Mums ir ļoti maz laika, un tā tu visātrāk apgūsi valodu.

-   Pat tad, kad es sazinos ar Safiru?

-   Pat tad.

Eragons elfu valodā apņēmās: Tad es strādāšu bez atelpas, līdz ne tikai domāšu, bet arī sapņošu tavā valodā.

-Ja tev tiešām tas izdosies, Oromiss atbildēja senvalodā,

-   mēs būsim guvuši lielu panākumu. Skolotājs apklusa. Rīt no rīta nelido uzreiz uz šejieni. Es aizsūtīšu pie tevis kādu elfu, lai aizved tevi uz Elesmēras kareivju apmācības laukumu. Padarbo­jies tur stundu ar zobenu, tad atgriezies šeit.

-   Vai tu pats mani nemācīsi? Eragons vaicāja, juzdamies noniecināts.

-   Man tev nav ko mācīt. Tu esi starp labākajiem zobena meis­tariem, kādus esmu saticis. Es par zobena cīņām zinu ne vairāk par tevi, bet to, kas piemīt man un tev ne, nespēju tev iedot. Tev atliek vien saglabāt prasmi pašreizējā līmenī.

-   Kāpēc es nevaru vingrināties kopā ar tevi… skolotāj?

-   Tāpēc, ka man nepatīk sākt dienu* ar trauksmi un zobenu cilāšanu. Viņš paskatījās uz Eragonu, tad piekāpās un piebilda: Un arī tāpēc, ka tev būtu labi iepazīties ar citiem mūsu pilsētas iemītniekiem. Es neesmu vienīgais savas rases pārstāvis. Bet gana par to! Skaties, viņi tuvojas.

Pūķi slīdēja pāri saules plakanajam aplim. Pirmais, gaisam vaidot, lidoja Glēdrs, pirms nolaišanās zālē ar savu vareno stāvu aizsegdams teju pusi debesjuma. Piezemējies viņš salocīja zeltītos spārnus. Mirklīti pēc viņa nolaidās arī Safira, ātra un žigla, gluži kā zvirbulis līdzās ērglim.

Tāpat kā no rīta Oromiss un Glēdrs uzdeva vairākus jautāju­mus, lai pārliecinātos, ka Eragons un Safira sekojuši viens otra nodarbībām. Brīžam saikne bija pārtrūkusi, tomēr, sadarbojoties un apmainoties ar informāciju savā starpā, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem. Vienīgais klupšanas akmens bija svešā valoda, kurā viņiem lūdza sazināties.

Labāk, pēc iztaujāšanas noducināja Glēdrs. Krietni labāk. Viņš pagriezās, lai uzmestu skatienu Eragonam. Tev drīz būs jāsāk apmācības kopā ar mani.

-   Protams, Skulblaka.

Vecais pūķis nosprauslojās un aizčāpoja pie Oromisa. Brīžam Glēdram nācās zaudētā locekļa dēļ palēkties ar veselo priekš­kāju. Pašāvusies uz priekšu, Safira iekampa Glēdra astes galā, pasviezdama to gaisā ar strauju galvas kustību, kādu viņa reizēm izmantoja, lai pārlauztu kaklu nomedītam briedim. Kad Glēdrs apsviedās uz riņķi un nošņakstināja milzīgos ilkņus sprīža tiesu no Safiras kakla, nemiera cēlēja atsprāga atpakaļ.

Eragons saviebās un mazliet par vēlu aizsedza ausis, lai pasar­gātu tās no Glēdra rēciena. Glēdra straujā un izteiksmīgā rīcība liecināja, ka šī nav pirmā reize, kad Safira viņu kaitina. Taču nožēlas vietā Eragons savā pūķī sajuta teju aklu pieķeršanos otram pūķim un satrauktu rotaļīgumu. Safira izturējās kā bērns, kam parādījusies jauna spēļmantiņa.

Safira, uzvedies piedienīgi! Oromiss uzsauca. Zilais pūķis palēca pāris soļu atpakaļ un apsēdās uz pakaļkājām, taču viņas izteiksmē nemanīja ne mazāko vainas izjūtu. Eragons nomurmi­nāja vārgu atvainošanos, bet Oromiss pamāja ar roku, noteik­dams: Pazūdiet, jūs abi!

Eragons uzrausās Safirai mugurā. Jauneklim nācās paskubi­nāt pūķi pacelties spārnos. Safira uzstāja, ka apmetīs trīs lokus pāri pļaviņai. Tikai tad Eragonam izdevās piedabūt pūķi pagriez­ties uz Elesmēras pusi.

Kas tev uznāca, kāpēc tu viņam iekodi? viņš jautāja. Eragonam likās, ka viņš nojauš iemeslu, taču vēlējās, lai pūķis to apstiprina.

Es tikai spēlējos.

Tai vajadzēja būt patiesībai, jo viņi sarunājās senvalodā, tomēr jauneklim bija aizdomas, ka tā ir vien daļiņa no kādas lielākas patiesības. Skaidrs. Un kas tā bija par spēli? Pūķis zem viņa saspringa. Tu aizmirsti savu pienākumu. Tā… Viņš brīdi meklēja īsto vārdu. Nespēdams to atrast, viņš pārgāja uz dzimto valodu: Izaicinot Glēdru, tu novērs viņa, Oromisa un manu uzmanību un kavē to, kas mums kopā jāpaveic. Iepriekš tu nekad neesi bijusi tik bezrūpīga.

Nemēģini kļūt par manu sirdsapziņu.