Vecākais

Es nodzīvošu tikpat ilgi kā viņi vai jebkurš cits elfs.

Tikai tu vēl neesi nodzīvojis tikpat ilgi tur jau tā atšķirība. Un tu nevari vienā mirklī pārlēkt pāri tik milzīgai atšķirībai. Viņa ir pieaugusi sieviete ar pieredzi gadsimta garumā, bet tu esi…

Kas? Kas es esmu? Viņa balss skanēja izaicinoši. Bērns? Vai to tu gribēji teikt?

Nē, ne jau bērns. īpaši pēc tā visa, ko esi redzējis un paveicis kopš mūsu satikšanās. Bet tu esi jauns pat tavas īsmūžu rases mērogā nemaz nerunājot par rūķiem, pūķiem un elfiem.

Tāpat kā tu.

Eragona piezīme lika Safirai uz brīdi apklust. Es tikai vēlos pasargāt tevi, Eragon. Tas arī viss. Es vēlos, lai tu būtu laimīgs, un es baidos, ka tu tāds nekad nekļūsi, ja uzstājīgi mēģināsi ieka­rot Arjas sirdi.

Abi jau taisījās doties pie miera, kad priekšnamā pēkšņi atsprāga ieejas lūka un, bruņām žvadzot, kāds ienāca viņu miteklī. Paķēris Zaroku, Eragons atgrūda vaļā ieejas durvis, gatavs stāties ceļā nelūgtajam viesim.

Kad jauneklis uz grīdas ieraudzīja Oriku, roka ar zobenu nolaidās. Rūķis ierāva kārtīgu malku no pudeles, ko turēja krei­sajā rokā, tad piemiegtām acīm palūkojās uz Eragonu, Kalni un kauli, kur tad tu eš? O, tepat arī štāvi. Es domāju, kur tu palicš. Nevarēju atrast, tāpēc nospriedu, ka šajā jaukajā, škumju pilnajā vakarā iešu tevi sameklēšu… un te tu eši! Par ko mēš abi parunā­sim, tagad, kad ešam kopā šitajā omulīgajā putna ligzdiņā.

Satvēris rūķa brīvo roku, Eragons uzvilka draugu kājās, kār­tējo reizi nobrīnīdamies par Orika smagajiem kauliem likās, ka rūķis ir neliela klintsbluķa svarā. Kad jauneklis atlaida viesi, tas draudīgi nozvārojās, brīžam nonākdams tik bīstamā leņķī, ka, likās, mazākais pieskāriens viņu apgāztu.

Nāc dziļāk, Eragons cilvēku valodā aicināja, aizvērdams ieejas lūku. Vēl saaukstēsies.

Oriks pablenza uz Eragonu un samirkšķināja savas apaļās, acu dobumos dziļi paslēptās acis. Neešmu tevi redžējš savā lapai­najā izšūtījumā, neešmu gan. Eši pametis mani tajā elfu barā… nožēlojama, garlaicīga publika šie ir, jā gan.

Viegla vainas apziņa lika Eragonam paslēpties aiz neveikla smaida maskas. Jauneklis, jauno pienākumu un iespaidu pār­ņemts, patiešām bija aizmirsis par rūķi. Piedod, Orik, ka neaizstaigāju pie tevis, taču man šobrīd daudz jāmācās. Padod apmetni. Palīdzējis druknajam stāvam izkļūt no virsdrēbēm, Eragons vaicāja: Ko tu dzer?

-   Fēlnirvu, Oriks atbildēja. Varen jauka, smieklīga džiriņa. Labākaiš un dižākaiš no elfu viltīgajiem izdomājumiem taš padara tevi dikti runīgu. Vārdi plūšt no tavaš mēleš kā špuras plīkšķinošu grunduļu pulki, kā alpaini kolibri bari, kā ņudzošu čūšku upeš. Rūķis apklusa, laikam paša vareno salīdzinājumu aizgrābts. Kad Eragons ievirzīja viesi guļamistabā, Oriks sveici­nāja Safiru, novicinot gaisā savu pudeli, un sacīja: Sveicināta, o, Dželzšžobe. Lai tavaš žvīņaš mirdz špoži kā Morgotala šmēdeš uguniš.

Sveicināts, Orik, Safira atbildēja, nolikdama galvu uz guļvie­tas apmales. Kas tevi novedis tādā stāvoklī? Tu nemaz nelīdzinies pats sev. Eragons atkārtoja viņas jautājumu rūķim.

-   Kaš mani novedis tādā štāvoklī? Oriks pārvaicāja. Viņš iegāzās Eragona pasniegtajā krēslā (tagad rūķa kājas šūpojās plaukstas tiesu virs grīdas) un sāka purināt galvu. Sarkana mičīte, zaļa mičīte, elfi pa labi un elfi pa kreisi. Es slīkstu elfoš un viņu trīškārt nolāpītajā pieklājībā. Kaut šie bež ašinīm paliktu. Nerunīgie koka gabali. Jā, kungs, nē, kungs, trīš pilni maiši, kungs. Un neko vairāk eš no šiem nevaru izšpiest. Viņš palū­kojās Eragonā ar sērpilnu sejas izteiksmi. Ko man darīt, kamēr tu staigā zinību ceļu līkločus? Vai man šēdēt un virpināt īkšķuš, līdz pārvērtīšoš akmenī un piepulcēšoš savu senču gariem? Atbildi man, ak, viedo Jātniek!

Vai tad tev nav kādas prasmes vai aizraušanās, kas palīdzētu īsināt tavas dienas ? Safira vaicāja.

-   Ir gan, Oriks atbildēja. Ešmu gluži ciešams kalējš, ja nu kādš to gribētu zināt. Bet kāpēc gan man kalt spožaš bruņaš un zobenuš tiem, kaš toš nešpēj novērtēt? Šeit eš neešmu nevienam vajadzīgš. Tikpat nevajadzīgš kā trejkāju feldunoštš.

Eragons pastiepa roku pēc pudeles. Uzcienāsi? Oriks paska­tījās vispirms uz draugu, tad uz pudeli, novaibstījās un padeva dzērienu jauneklim. Fēlnirvs ielija Eragona kaklā auksts kā ledus, dzeldams un skrāpēdams. Viņš samirkšķināja acis, jo tajās sariesās miklums. Iedzēris vēl vienu malku, jauneklis atdeva pudeli Orikam, kuram niecīgais dziras atlikums, šķiet, sagādāja pama­tīgu vilšanos.

-   Un ko gudru, Oriks vaicāja, jums ir izdevieš izmānīt no Oromisa un šiem bukoliskajiem mežiem?

Rūķis te smējās, te vaidēja, kamēr Eragons stāstīja par apmā­cību, kļūmīgo svētību Farthendurā, Menojas koku, muguras savainošanu un pārējiem notikumiem, kas bija aizņēmuši pāris beidzamo dienu. Eragons beidza stāstu ar to, kas viņam pašam šobrīd likās vissvarīgākais, ar Arju. Dzēriena iedrošināts, jau­neklis atzinās savās jūtās un aprakstīja, kā elfa bija atraidījusi viņa uzmanības apliecinājumus.