Vecākais

Purinādams pirkstu, Oriks sacīja: Klintš, uz kuras tu štāvi, nav droša, Eragon. Neizaicini likteni. Arja… Rūķis apklusa, ierūcās un tad ieņēma vēl vienu fēlnirva malku. Ak, ir pārāk vēlš tādām runām. Kaš eš tādš ešmu, lai noteiktu, kaš ir prātīgi un kaš nav?

Safira pirms mirkļa bija aizvērusi acis. Nepavērdama tās, viņa pajautāja: Vai tu esi precējies, Orik? Šis vaicājums pārsteidza Eragonu viņš vienmēr bija prātojis, kāda ir Orika privātā dzīve.

-   Ne-e, Oriks atbildēja. Lai gan esmu apsolītš daiļajai Hvedrai, Torgerda Vienača un Himingladaš meitai. Mumš vaja­dzēja apprecētieš šajā pavasarī, bet tad uzbruka urgļi un Hrotgarš aizsūtīja mani šitajā nolāpītajā ceļojumā.

-   Vai viņa ir no Durgrimstu Ingeitumiem? Eragons vaicāja.

-   Protamš! Oriks ierēcās, triekdams dūri pret krēsla malu. Vai tad tu iedomājieš, ka eš varētu izprecētieš ārā no sava klana? Viņa ir manaš tanteš Vardrunas Hrotgara trešāš pakāpeš māsīcaš mazmeita ar baltiem, apaļiem, atlaša maiguma lieliem un ābolu šarkanuma vaigiem viņa ir daiļākā rūķu jaunava, kāda jebkad dzīvojuši.

Bez šaubām, Safira novilka.

-   Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu atkal satiksi viņu, Era­gons sacīja.

-   Hm. Oriks pašķielēja uz Eragonu. Vai tu tici milžiem? Milzīgiem milžiem, štipriem milžiem, rešņiem un bārdainiem milžiem ar lāpstas lieluma pirkštiem?

-   Neesmu nevienu redzējis, nedz arī dzirdējis par kādu, Era­gons atzinās, ja nu vienīgi pasakās. Ja tādi kaut kur dzīvo, tad ne Alagēzijā.

-   Nē, viņi paštāv! Paštāv! izsaucās Oriks, šūpodams pudeli virs galvas. Pasaki man, Jātniek, ja baisš milziš tevi satiktu uz dārza takaš, par ko viņš tevi sauktu, ja ne par vakariņām?

-   Manuprāt, par Eragonu.

-    Nē, nē. Viņš sauktu tevi par rūķi, jo tu viņam liktos kā rūķis. Oriks vareni iesmējās un iebakstīja Eragonam sānos ar cieto elkoni. Vai tagad saproti? Cilvēki un elfi ir milži. Visaš malaš ir pilnaš ar šiem, te, tur, visur kur, šie tik štampā apkārt uz savām milzu kājām un met uz mumš bezgalīgaš ēnaš. Viņš turpināja smieties, šūpodamies krēslā, līdz tas apgāzās un rūķis ar skaļu būkšķi nokrita uz grīdas.

Palīdzējis Orikam tikt uz kājām, Eragons sacīja: Labāk paliec tepat pa nakti. Tavā stāvoklī nebūtu īpaši prātīgi rausties lejā pa šīm kāpnēm aklā tumsā.

Oriks jautrā bezrūpībā piekrita. Viņš ļāva Eragonam atsprā­dzēt bruņukreklu un noguldīt sevi vienā gultas pusē. Tad Eragons nopūtās, aizsedza lukturus un atlaidās otrā guļvietas malā.

Jauneklis aizmiga, klausoties, kā rūķis murmina: Hvedra… Hvedra… Hvedra…

ĻAUNUMA DABA

Saulainais rīts pienāca pārāk agri.

Vibrējošā laikrāža uzrauts no miega, Eragons sagrāba medību dunci un izlēca no gultas, jo viņam likās, ka jāatvaira uzbru­kums. Jauneklim aizrāvās elpa no pēdējo divu dienu pārslodzes ķermenis teju ievaimanājās pie katras kustības.

Samirkšķinājis acis, lai slēptu asaras, Eragons uzgrieza laikrādi. Oriks jau bija projām acīmredzot rūķis bija aizlavījies vēl pirms ausmas. Eragons aizkliboja līdz mazgāšanās kambarim, kur dienišķos rīta rituālus izpildīja kā vecs, reimatisma mocīts vīrs.

Kad viņi abi ar Safiru koka pakājē bija gaidījuši minūtes des­mit, pienāca nopietns elfs ar melniem matiem. Viņš paklanījās, pieskārās ar diviem pirkstiem pie lūpām Eragons atkārtoja to pašu un tad pasteidzās pirmais novēlēt: Lai veiksme smaida pār tevi!

Un lai zvaigznes sargā tevi, Eragons atbildēja. Vai tevi atsūtīja Oromiss?

Nelikdamies ne zinis par uzdoto jautājumu, elfs vērsās pie Safi­ras: Esi sveicināts, pūķi! Es esmu Vanirs no Haldtinu nama. Eragons aizkaitināts saviebās.

Esi sveicināts, Vanit:

Tikai tad elfs uzrunāja Eragonu: Es tev parādīšu, kur tu varēsi vingrināties zobena mākslā. Ar šiem vārdiem viņš pagrie­zās un devās projām, negaidīdams, kad Eragons viņu panāks.

Apmācību laukumā varēja redzēt krietnu pulku abu dzimumu elfu, kas cīnījās pāros vai lielākos pulciņos. īpašās ķermenis­kās dotības padarīja cirtienu virknes tik straujas, ka tās skanēja līdzīgi krusas graudu triecieniem pa dzelzs zvanu. Zem kokiem, kuri lokā ieskāva laukumu, vairāki elfi izpildīja Rimgara vingri­nājumus ar tādu lokanību un cēlumu, kādu, Eragonam šķita, viņš nekad nespēs sasniegt.

Pēc tam kad visi laukumā esošie elfi pārtrauca katrs savu nodarbi, lai sasveicinātos ar Safiru, Vanirs izvilka savu šauro asmeni. Ja tu, Sudrabroci, nodrošinātu savu zobenu, mēs varētu sākt.

Eragons ar apbrīnu vēroja pārējo elfu pārcilvēcisko izveicību, cīnoties ar zobenu. Kāpēc man tas jādara? viņš vaicāja. Tas beig­sies ar pazemojumu.

Ar tevi viss būs kārtībā, Safira sacīja, taču jauneklis sajuta, ka arī viņa ir norūpējusies.

Labi.

Kamēr Eragons gatavoja Zaroku, rokas drebēja nelāgās priekš­nojautās. Cīņas sākumā viņš nemetās uz priekšu, bet centās paturēt Vaniru mazliet tālāk no sevis. Jauneklis izvairījās, pielie­coties un metoties te pa labi, te pa kreisi, vienlaikus cenzdamies nepārpūlēties, lai nesāktos jauna sāpju lēkme. Par spīti Eragona izvairīšanās mēģinājumiem, Vanirs straujām kustībām četrreiz pieskārās viņam pie sāniem, kājas un abiem pleciem.