Vecākais

-   Esmu jau to darījis, turklāt dažādos veidos, Eragons atbil­dēja. Es esmu medījis ar oli vadot un nomērķējot to ar maģiju, esmu izmantojis vārdu jierda, lai salauztu urgļiem kājas un kaklu. Reiz ar thrysta apstādināju kāda vīra sirdi.

-   Ir ari iedarbīgāki paņēmieni, atklāja Oromiss. Eragon, kas ir vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēku? Ietriekt zobenu krūtīs? Pārlauzt sprandu? Likt viņam noasiņot? Pietiek saspiest vienu vienīgu artēriju smadzenēs vai pāršķelt noteiktu nervu. Ar pie­mērotu burvestību var iznīcināt veselu armiju.

-   Man vajadzēja par to iedomāties Farthendurā, Eragons novilka, lādēdams sevi par neattapību. Turklāt ne tikai Farthen­durā, bet arī tad, kad kuiļi dzinās mums pakaļ no paša Hadaraka tuksneša. Atkal jāvaicā: kāpēc Broms man to neiemācīja?

-Jo viņš neiedomājās, ka tev tuvāko mēnešu vai pat gadu laikā nāksies stāties pretī veselai armijai; šīs burvestības parasti nemāca nepārbaudītiem Jātniekiem.

-   Ja nogalināt cilvēkus ir tik viegli, kādēļ mēs un Galbatorikss pulcina armiju?

-   īsos vārdos taktika. Kad magi cīnās garīgajā sfērā, viņus var viegli pārsteigt ar fizisku uzbrukumu. Tāpēc ir vajadzīgi kareivji, lai burvjus aizsargātu. Savukārt burvjiem ir japarūpējas, lai kareivji, vismaz zināmā mērā, būtu pasargāti no maģiskiem uzbrukumiem, citādi tos apkaus pāris minūšu laikā. Šie trūkumi nozīmē, ka tad, kad armijas stājas viena otrai pretī, magi ir izkai­sīti pa visu karaspēku, tuvu priekšējām līnijām, tomēr ne tik tuvu, lai būtu apdraudēti. Magi abās pusēs atver prātu un mēģina noteikt, vai kāds izmanto vai grasās izmantot maģiju. Ņemot vērā apstākli, ka ienaidnieki var atrasties ārpus magu aizsniedzamības robežas, burvji vienlaikus izveido ap sevi un saviem karavīriem garīgas aizsardzības līnijas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu uzbrukumus no lielāka attāluma, piemēram, no jūdzes attāluma ar maģiju triekts olis, kas varētu trāpīt magam pa galvu.

-  Viens burvis taču nespētu pasargāt visu armiju, Eragons sacīja.

-Vienatnē nespētu, taču, ja magu ir gana daudz, tad viņi var nodrošināt tīri pieklājīgu aizsardzību. Šādas sadursmes laikā bīstamākais drauds ir atjautīgs mags, kurš spēj izdomāt nepiere­dzētu uzbrukumu, kas apiet aizsardzības līnijas, neiedarbinot tās. Ar to vien var būt gana, lai izšķirtu kaujas likteni.

Vēl, Oromiss turpināja, jāņem vērā, ka spēja izmantot maģiju ir ļoti reti sastopama visās rasēs. Mēs, elfi, neesam izņē­mums, kaut gan būrēju īpatsvars starp mums ir lielāks. Tam par iemeslu ir zvēresti, ar kuriem saistījām sevi pirms daudziem gad­simtiem. Vairumam ar maģiju svētīto nav vērā ņemama talanta. Viņi ar grūtībām spēj sadziedēt parastu zilumu.

Eragons pamāja. Viņš starp vārdeniem bija sastapis arī šādus magus. Tomēr, lai kaut ko paveiktu, tik un tā ir jāpatērē tāds pats enerģijas daudzums.

-   Par enerģiju tev taisnība, taču vājāki magi sliktāk par tevi vai mani sajūt maģijas plūsmu un nespēj tai pieslēgties. Vien retais mags ir gana spēcīgs, lai apdraudētu veselu armiju. Un tie, kuri tādi ir, visbiežāk kaujas lielāko daļu aizvada, izvairoties cits no cita, mēģinot atrast cits citu un tad cīnoties savā starpā. No parasto karavīru viedokļa tā ir milzu veiksme, jo citādi tie aizietu bojā pāris acumirkļos.

Eragons satraukts atzina: Starp vārdeniem magu ir ļoti maz.

-   Šis ir viens no iemesliem, kāpēc tu esi tik svarīgs.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Eragons pārdomāja Oromisa bei­dzamos vārdus. Vai tad, kad aizsardzības līnijas nostrādā, tās patērē tavu enerģiju?

-   Patērē gan.

-   Vai mēs varam apgalvot, ka, paejot pietiekami ilgam lai­kam, mags var izveidot ap sevi neskaitāmas aizsardzības līnijas? Viņš var kļūt… Eragons mēģināja atrast senvalodā piemērotu vārdu, …neaizskarams?… pasargāts?… pasargāts no jebkura maģiska vai fiziska uzbrukuma.

-   Šāda aizsardzība, Oromiss paskaidroja, ir saistīta ar tava ķermeņa spēku. Ja ķermeņa iespējas tiks pārsniegtas, tu aiziesi bojā. Lai cik aizsardzības līniju tu būtu ap sevi izveidojis, tu spēsi novērst uzbrukumus tikai tik ilgi, kamēr tavs ķermenis spēs nodrošināt pietiekamu enerģiju.

-   Un Galbatoriksa spēks ar katru gadu tikai pieaug… Kā tas ir iespējams?

Tas bija retorisks jautājums, taču, kad Oromiss klusēdams pie­kala mandelēm līdzīgās acis bezdelīgu trijotnei, kas šaudījās virs galvas, Eragons saprata, ka elfs apsver, kāda būtu labākā atbilde. Putni dzenāja cits citu vairākas minūtes. Kad bezdelīgas pagaisa no skatiena, Oromiss sacīja: Šis brīdis nav īsti piemērots sarunai par tevis uzdoto jautājumu.

-   Tātad tu zini, kā viņam tas izdodas? Eragons pārsteigts iesaucās.

-   Zinu gan. Taču, pirms to atklāju, tev būtu vēl šis tas jāap­gūst. Tu vēl neesi tam gatavs. Oromiss paskatījās uz Eragonu, it kā gaidītu, ka jauneklis iebildīs.