Vecākais

-   Ļoti atbilstošs apraksts, Oromiss atzina. Kaut gan razaki nespēj izmantot maģiju, neklājas tos novērtēt par zemu. Ja tie nojautīs, ka tu tiem dzen pēdas, razaki nerādīsies atklātās vie­tās, bet turēsies ēnā, kur tie ir īpaši spēcīgi, un mēģinās uzbrukt tev no slēpņa, kā tie rīkojās pie Drasleonas. Pat Broma pieredze nepasargāja viņu no razakiem. Nekļūsti pašpārliecināts, Eragon! Nekļūsti augstprātīgs, jo tad tu kļūsi paviršs un taviem ienaid­niekiem radīsies iespēja izmantot tavu vājumu.

-   Jā, skolotāj!

Oromiss cieši paskatījās uz Eragonu. Razaki, pamazām pie­augot, kūniņā pavada divdesmit gadus. Divdesmitā gada pirmajā pilnmēnesī tie nomet ārējos skeletus, izpleš spārnus un iznāk no kūniņas, gatavi medīt jebkuru dzīvu radību, ne tikai cilvēkus.

-   Tātad spārnotie radījumi, uz kuriem razaki pārvietojas pa gaisu, īstenībā ir…

-   Jā, tie ir razaku vecāki.

PATI PILNĪBA

Beidzot es saprotu manu ienaidnieku dabu, Eragons nodoKopš razaku pirmās parādīšanās Kārvahallā jauneklis bija izjutis dziļas bailes ne tikai tāpēc, ka bija pie­redzējis to briesmu darbus, bet arī tāpēc, ka par šiem radījumiem zināja tik maz. Šīs neziņas dēļ jauneklis bija piedēvējis razakiem draudīgākas spējas, nekā tiem patiešām piemita, un uztvēris tos ar teju māņticīgām šausmām. īsti naktsmurgi. Bet tagad, kad Oromisa skaidrojums bija izkliedējis razaku noslēpumainības auru, tie vairs nelikās tik draudīgi. Tas, ka razaki baidījās no gaismas un ūdens, stiprināja Eragona pārliecību, ka nākamajā tikšanās reizē viņš iznīcinās briesmoņus, kas nogalināja Garovu un Bromu.

-   Vai to vecākus arī sauc par razakiem? jauneklis vaicāja.

Oromiss papurināja galvu. Mēs tos saucam par letrblakiem.

Un, ja to kūniņas ir viltīgas, tomēr aprobežotas, letrblaki saprāta ziņā neatpaliek no pūķiem. Nežēlīgiem, ļauniem un samaitātiem pūķiem.

-   No kurienes tie parādījās Alagēzijā?

-   No zemes, kura savulaik pameta tavi senči. Iespējams, karali Palankāru viņa dzimto zemi atstāt piespieda tieši letrblaku uzbru­kumi. Kad mēs, Jātnieki, uzzinājām par razaku parādīšanos Ala­gēzijā, darījām visu iespējamo, lai tos izskaustu, gluži kā lapu puvi. Diemžēl mums tas līdz galam neizdevās. Divi letrblaki izbēga, un tieši tie kopā ar savām kūniņām arī sagādāja tev tik daudz sāpju. Nogalinājis Vrēlu, Galbatorikss tos sameklēja un nolīga savā die­nestā, apsolot aizstāvēt un nodrošināt viņus ar iecienīto pārtiku. Tieši tāpēc Galbatorikss atļauj tiem dzīvot netālu no Drasleonas tā tomēr ir viena no Impērijas lielākajām pilsētām.

Eragons sakoda zobus. Viņiem nāksies atbildēt par dau­dziem pāri darījumiem. Un reiz tas notiks, ja vien man būs lemts dabūt tos rokās.

Tas gan tiesa, Oromiss piekrita. Nozudis namiņa ieejas melnajā ēnā, viņš pēc brīža atgriezās, nesdams pusduci apmē­ram puspēdu platu un pēdu augstu slānekļa plāksnīšu. Skolotājs pasniedza vienu no tām Eragonam. Atliksim nepatīkamās saru­nas uz kādu brīdi! Iedomājos, ka tu labprāt iemācītos pagatavot dailni. Turklāt tas ir lielisks paņēmiens, kad nepieciešams sako­pot domas. Slāneklis ir piesūcināts ar tinti, lai uz tā varētu uzburt jebkuru krāsu. Tev tikai cieši jāieskatās ainā, ko vēlies iemūžināt, un tad jāsaka: Lai tas, ko es redzu ar prāta acīm, atainojas uz šīs plāksnītes virsmas! Kamēr Eragons pētīja mālam līdzīgo, gludo slānekli, Oromiss pamāja ar roku uz klajumu. Paskaties apkārt, Eragon, un atrodi kaut ko iemūžināšanas cienīgu.

Vispirms Eragons pamanīja acīm redzamo, taču gan dzeltenā lilija, kas auga pie kājām, gan Oromisa vīteņiem klātais namiņš, gan dzidrais strauts un pati ainava likās pārāk banāla. Te nebija nekā vienreizīga. Neviens neliktos ne zinis par tādu dailni, nedz arī par personu, kas to radījusi. Saglabāt ir vērts tikai to, kas mainās un zūd, jauneklis nodomāja. Viņa skatiens apstājās pie gaiši zaļajiem pavasara dzinumiem koka zaru galos, kā arī pie dziļās, šaurās plaisas, kas pāršķēla stumbru vietā, kur vētra bija nolauzusi pamatīgu zaru, noplēšot arī garu mizas sloksni. Gar plaisu gaismu uztvēra un atstaroja caurspīdīgi sastingušu sveķu burbulīši.

Eragons nostājās pie stumbra, lai redzētu, kā koka sakaltušo asiņu izliektie puni izceļas sānskatā un tos ietver jauno, spožo skuju slotiņas. Tad viņš rūpīgi iegaumēja ainu un izteica buramvārdus.

Pelēkās plāksnītes virsma sāka mainīties kā hameleona āda spilgtu krāsu traipi izpletās un sajaucās, līdz ieguva vajadzīgos toņus. Kad attēls sastinga, Eragonam atklājās kaut kas gluži cits nekā aina, kuru viņš bija gribējis iemūžināt. Sveķi un skujas mir­dzēja sulīgās krāsās un izteiksmīgās detaļās, bet viss pārējais bija izplūdis un izsmērēts, it kā būtu skatīts caur puspievērtām acīm. Eragona veikums krietni atšķīrās no Oromisa darinātā Ilirejas daiļņa skaidrības.