Vecākais

Eragons paklanījās. Kā vēlies, skolotāj. Viņam nekad iepriekš nebija izdevies izvilināt no elfa ko tādu, ko skolotājs nevēlējās atklāt, tad kāpēc velti mēģināt? Tiesa, jauneklis prā­toja, kas varētu būt tik bīstams, lai Oromiss neuzdrošinātos to atklāt, un kāpēc elfi to bija paturējuši noslēpumā no vārdeniem. Tad Eragonam prātā iešāvās kāda cita doma un viņš sacīja: Ja kaujas starp magiem notiek tā, kā tu aprakstīji, tad kāpēc pie Farthenduras Ažihads ļāva man cīnīties bez kādas aizsardzības? Es pat nezināju, ka man jāpatur prāts atvērts, lai laikus pamanītu ienaidniekus. Un kāpēc Arja nenogalināja vairumu vai pat visus urgļus? Viņu armijā nebija citu magu, izņemot Durzu, un viņš nespētu pasargāt savus kareivjus, atrodoties pazemē.

-   Vai tad Ažihads nelūdza Arjai vai kādam no Duvrangragātas izveidot aizsardzības līnijas ap tevi? Oromiss brīnījās.

-   Nē, skolotāj!

-   Un tu cīnījies tāpat?

-   Jā, skolotāj!

Oromisa skatiens aizklīda tālumā, un viņš, nekustīgi stāvē­dams mauriņa vidū, likās ieraujamies sevī. Rūķis pēkšņi ierunā­jās: Es sazinājos ar Arju viņa teica, ka vārdenu Dvīņiem bija pavēlēts novērtēt tavas spējas. Viņi esot paziņojuši Ažihadam, ka tu lieliski pārvaldot visus maģijas veidus, to skaitā aizsardzības apļu izveidi. Nedz Ažihadam, nedz Arjai nebija iemesla apšaubīt viņu atzinumu.

-   Nodevīgie, utainie suņi ar lunkanajām mēlēm un plikajiem pauriem! Eragons šķendējās. Viņi gribēja, lai mani nogalina! Pārgājis uz cilvēku valodu, viņš veltīja burvjiem pāris vēl niknāku lamuvārdu.

-   Neapgāni gaisu, Oromiss samierinieciski viņu pārtrauca. Tas tev nepiedien… Katrā ziņā man ir aizdomas, ka Dvīņi raidīja tevi kaujā bez aizsardzības nevis tāpēc, lai tevi nogalinātu, bet gan tāpēc, lai Durza spētu tevi sagūstīt.

-   Kā tā?

-   Tu taču pats stāstīji Ažihadam bijušas aizdomas, ka starp vārdeniem ir kāds nodevējs, kad Galbatorikss ļoti mērķtiecīgi sāka vajāt jūsu sabiedrotos Impērijā. Dvīņiem vārdenu cilvēki bija labi zināmi. Turklāt Dvīņi aizmānīja tevi uz Troņheimas sirdi, tādējādi atšķirot no Safiras un padarot aizsniedzamu Durzam. Tātad secinājums, ka viņi varēja būt nodevēji, ir tikai loģisks.

-   Ja viņi bija nodevēji, Eragons sacīja, tagad tam vairs nav nozīmes viņi sen jau ir miruši.

Oromiss pielieca galvu. Lai nu kā, Arja teica, ka urgļu armijā pie Farthenduras esot bijuši daudzi magi viņa pati ar vairākiem esot cīnījusies. Vai neviens no tiem tev neuzbruka?

-   Nē, skolotāj!

-   Tikai vēl viens pierādījums tam, ka Durzam vajadzēja sagūs­tīt jūs ar Safiru un nogādāt pie Galbatoriksa. Smalkas lamatas.

Nākamās stundas laikā Oromiss iemācīja Eragonam desmit nonāvēšanas veidus un neviens no tiem neprasīja vairāk enerģi­jas kā tintē iemērktas spalvas pacelšana. Kad jauneklis bija iegau­mējis pēdējo no šīm burvestībām, kāda prātā iešāvusies doma lika viņam pasmaidīt. Nākamajā reizē, kad razaki man stāsies ceļā, tiem nebūs ne mazāko izredžu.

-   No tiem neradījumiem tev vajadzētu piesargāties, Oromiss brīdināja.

-   Kāpēc gan? Trīs vārdi un tie būs pagalam!

-   Ko ēd zivjērgļi?

Eragons samiedza acis. Zivis, protams.

-   Un, ja kāda zivs būtu mazliet ātrāka un prātīgāka par citām ciltsmāsām, vai tā spētu izbēgt no ērgļa nagiem?

-   Šaubos, Eragons nogrozīja galvu. Vismaz ne pārāk ilgi.

-   Tāpat kā zivjērgļi ir izveidojušies par labākajiem zivju med­niekiem, tā vilki ir kļuvuši par labākajiem briežu un citu meža zvēru medniekiem. Katram dzīvniekam ir īpašas spējas, kas padara to sevišķi piemērotu tā dzīvesveidam. Un razaki ir īpaši piemēroti, lai medītu cilvēkus. Tie ir tumsā mītoši briesmoņi, mikli naktsmurgi, kas vajā jūsu rasi.

Eragonam pārskrēja baiļu trīsas. Kas tie īsti ir par radīju­miem?

-   Tie nav nedz elfi, cilvēki, rūķi, pūķi; nedz zvīņoti, spalvoti vai kažokoti zvēri, abinieki, kukaiņi vai jebkādi citādi dzīvnieki.

Eragons māksloti iesmējās. Kas tad tie ir augi, vai?

-   Nē, arī augi tie nav. Razaki vairojas, dējot olas, gluži kā pūķi. Kad izšķiļas mazuļi vai drīzāk kūniņas -, tie apaug ar melnu ārējo skeletu, kas līdzinās cilvēka stāvam. Tas ir ļoti aptuvens, grotesks atdarinājums, taču gana pārliecinošs, lai razaki spētu tuvoties izvēlētajam upurim, to lieki nesatraucot. Visās jomās, kurās cilvēki ir vāji, razaki ir stipri. Tie spēj redzēt pat nomākušās naktīs, dzīt pēdas ne sliktāk par medību suni, tie lec augstāk un vispār kustas krietni ātrāk. Tiesa, spilgta gaisma sagādā razakiem sāpes, un tie nāvīgi baidās no dziļa ūdens, jo nespēj peldēt. Razaku bīstamākais ierocis ir to nelāgā elpa, kas aptumšo cilvēka prātu un daudzus pat padara rīkoties nespējīgus -, tiesa, rūķi ir krietni mazāk uzņēmīgi pret to, bet elfus tā neapdraud itin nemaz.

Eragons nodrebēja, atcerējies pirmo reizi, kad Kārvahallā ieraudzīja razakus un kā nespēja ne pakustēties, kad tie pama­nīja viņu. Tas likās kā sapnis, kurā es gribu bēgt, taču nevaru, lai kā censtos.