Vecākais

-   Jo pēdējo simt gadu laikā Galbatorikss ir sagādājis vairāk ciešanu nekā visi citi nelieši Alagēzijas pastāvēšanas vēsturē. Turklāt viņš nav parasts tirāns, lai vienkārši gaidītu viņa nāvi. Ja mēs viņu negāzīsim no troņa, viņš var valdīt gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem ilgi, visu šo laiku vajādams un mocīdams savus pavalstniekus un visus apkārtējos. Ja Galbatorikss kļūtu vēl stip­rāks, viņš varētu doties iekarot rūķu pilsētas un arī Duveldenvārdenu, slepkavojot vai paverdzinot abas šīs rases. Un… Eragons paberzēja plaukstu pret galda malu, … tikai atņemot viņam atlikušās divas olas, mēs varam cerēt, ka izglābsim pūķus.

Oromisa tējkannas spalgais vīteris iejaucās sarunā, pieņemdamies spēkā, līdz Eragonam ausīs sāka zvanīt. Elfs piecēlās un noņēma to no uguns, lai uzlietu melleņu tēju. Grumbiņas ap viņa acīm atmaiga. Tagad, Oromiss sacīja, tu to saproti.

-   Saprast gan saprotu, bet gandarījumu tas man nesagādā.

-   Nu protams! Bet tagad mēs varam būt pārliecināti, ka tu nenovērsīsies no mērķa, saskaroties ar netaisnībām un vardar­bību, ar kurām tev neizbēgami nāksies saskarties arī vārdenu rīcībā. Mēs nevaram atļauties, lai tu šaubītos brīžos, kad tavs spēks un apņēmība ir visvairāk vajadzīgi. Oromiss salika pirk­stus kā lūdzoties un brīdi vērās tējas tumšajā spogulī, pārdomā­dams naksnīgajā atspulgā ieraudzīto. Vai tu uzskati, ka Galba­torikss ir ļauns?

-   Bez šaubām!

-   Kā tu domā, vai viņš pats sevi uzskata par ļaunu?

-   Nē, nedomāju vis.

Oromiss pabungoja rādītājpirkstus vienu pret otru. Tad tu droši vien uzskati, ka arī Durza bija ļauns?

Atgriezās saraustītās atmiņas, kuras Eragons bija manījis Durzas prātā tad, kad abi cīnījās pie Troņheimas. Tās atgādināja, kā jauno Ēnu toreiz vēl sauktu par Karsaibu sev pakļāva lie­tuvēni, kurus viņš bija izsaucis, lai atriebtu sava skolotāja Hēga nāvi. Viņš pats nebūt nebija ļauns tādi izrādījās gari, kas ieguva varu pār viņu.

-   Un kā ar urgļiem? Oromiss jautāja, malkodams tēju. Vai viņi ir ļauni?

Eragons tik cieši sažņaudza karoti, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Kad es domāju par nāvi, es redzu urgļa seju. Viņi ir ļaunāki par plēsoņām. Tas, ko tie nodarīja… Jauneklis papurināja galvu, nespēdams pabeigt teikumu.

-   Eragon, kāds būtu tavs viedoklis par cilvēkiem, ja vienīgais, ko tu par viņiem zinātu, būtu kareivju rīcība kaujas laikā?

-   Tas nav… Viņš dziļi ieelpoja. Tas ir citādi. Urgļus vaja­dzētu noslaucīt no zemes virsas, visus līdz pēdējam.

-   Arī viņu sievietes un bērnus? Tos, kuri nekad nav nodarījuši tev neko ļaunu un, visticamāk, arī nenodarīs? Visus nevainīgos? Vai tu nogalinātu arī viņus un nolemtu veselu rasi iznīcībai?

-   Ja rastos tāda iespēja, viņi mūs nesaudzētu.

-   Eragon! Oromiss dzēlīgi iesaucās. Es negribu, lai tu vēl kaut reizi izmantotu šo aizbildināšanos, proti, ka tev jārīkojas noteiktā veidā tāpēc, ka tā rīkojies vai varētu rīkoties kāds cits. Tas ir truli, pretīgi un norāda uz zemisku prātu. Vai skaidrs?

-   Jā, skolotāj.

Elfs pacēla krūzi pie lūpām un padzērās, ne uz mirkli nenolaizdams spožās acis no Eragona. Ko īsti tu zini par urgļiem?

-   Es zinu viņu stiprās un vājās puses, un es zinu, kā viņus nogalināt. Tas ir viss, kas man jāzina.

-   Kāpēc viņi neieredz cilvēkus un karo pret tiem? Kā ar viņu vēsturi, ar viņu leģendām, kā ar viņu dzīvesveidu?

-   Vai tam ir kāda nozīme?

Oromiss nopūtās. Atceries vienu, viņš klusi sacīja, var pienākt brīdis, kad tavi ienaidnieki var kļūt par taviem sabiedro­tajiem. Tā ir iekārtota dzīve.

Eragons apspieda vēlmi iebilst. Viņš saskaloja tēju, pārvērz­dams šķidrumu melnā atvarā ar baltu putu vainadziņu virpuļa dziļumā. Vai tāpēc Galbatorikss nolīga urgļus?

-   Šis nav piemērs, kuru es būtu izvēlējies, bet jā.

-   Liekas tik dīvaini, ka viņš spēj sadzīvot ar tiem. Galu galā tieši viņi nogalināja Galbatoriksa pūķi. Rau, ko viņš izdarīja ar mums, ar Jātniekiem, kaut gan mēs pat nebijām vainīgi viņa zaudējumā.

-   Ak, Oromiss atbildēja, Galbatorikss gan ir neprātīgs, tomēr viņš vienlaikus ir arī viltīgs kā lapsa. Manuprāt, viņš gra­sījās izmantot urgļus, lai sakautu vārdenus un rūķus, un jebkuru citu, kas stātos ceļā, ja viņam būtu izdevies uzvarēt Farthendurā. Tā Galbatorikss būtu iznīcinājis divus savus ienaidniekus un pie­devām padarījis krietni vājākus urgļus, no kuriem viņš pēc tam varētu atbrīvoties daudz vieglāk.

Senvalodas nodarbībās pēcpusdiena aizlidoja nemanot, bet pēc tam viņi ķērās pie maģijas. Oromisa mācības lielākā daļa vēstīja par to, kā pareizi vadīt dažādas enerģijas piemēram, gaismu, siltumu, elektrību un pat gravitāciju. Skolotājs paskaidroja, ka šie spēki enerģiju patērē krietni straujāk nekā cita veida buramvārdi, tāpēc drošāk bija tos atrast jau pastāvošus dabā un tikai tad pārveidot ar gramārijas palīdzību, nevis mēģināt šos spēkus radīt no nekā.

Mainīdams sarunas tematu, Oromiss pavaicāja: Kā tu nonā­vētu ar maģiju?