Vecākais

Vanira sākotnējā pacietīgas bezkaislības izteiksme drīz vien pārtapa atklātā nicinājumā. Paspēris pāris dejojošu soļu uz Era­gona pusi, elfs pārslidināja savu zobenu Zarokam visā tā garumā, vienlaikus sagriezdams jaunekļa zobenu tā, ka tas izlauza Era­gona plaukstas locītavu. Eragons ļāva Zarokam izlidot no rokas, nevis mēģināja pretoties elfam, kurš spēka ziņā bija krietni pārāks.

Vanirs nolaida zobenu uz Eragona kakla un noteica: Miris. Atgrūzdams notrulināto asmeni, Eragons aizvilkās pēc zemē nokritušā Zaroka. Tu esi miris, Vanirs atkārtoja. Kā tu iedomājies sakaut Galbatoriksu? Es biju iedomājies, ka pat vārgs cilvēciņš ir spējīgs uz ko vairāk.

Tad kāpēc tu pats nepieveic Galbatoriksu, bet slēpies Duvel­denvārdenā?!

Vanirs dusmās sastinga. Tāpēc, viņš ledaini un augstprātīgi atbildēja, ka es neesmu Jātnieks. Un, ja es būtu Jātnieks, tad ne tāds gļēvulis kā tu.

Laukumā visi stāvēja sastinguši un nebilda ne vārda.

Uzgriezis muguru Vaniram, Eragons pārliecās pāri Zarokam un, pavērsis skatienu pret debesīm, nikni pie sevis nošņāca: Viņš neko nezina. Šis ir tikai vēl viens pārbaudījums, kas tev jāiztur.

Es vēlreiz saku gļēvulis. Tavas asinis ir tikpat šķidras kā pārējiem tavas rases ļautiņiem. Manuprāt, Galbatoriksa burves­tības ir sajaukušas Safirai galvu, tāpēc viņa izvēlējās nepareizo Jātnieku. Elfiem, kas vēroja notiekošo, pēc Vanira vārdiem aizrāvās elpa, un viņi sāka sačukstēties, atklāti izrādot nepatiku pret tik klaju un nekaunīgu etiķetes pārkāpumu.

Eragons sakoda zobus. Jauneklis bija gatavs paciest pret sevi vērstus apvainojumus, bet ne tos, kas noniecināja Safiru. Pūķis jau virzījās uz viņu pusi, kad Eragona vilšanās, bailes un sāpes uzsprāga kā milzīgs vulkāns un viņš, sagriezies kā atspere, lika Zaroka smailei nosvilpt gaisā.

Cirtiens būtu nogalinājis Vaniru, ja vien elfs nebūtu pēdējā mirklī to nobloķējis. Izskatījās, ka uzbrukuma spīvums bija viņu pārsteidzis. Nelikdamies ne zinis par iespējamām sekām, Eragons lika lietā visus spēkus, visu izveicību, lai, neprātīgi durdams un cirzdams, piespiestu Vaniru atkāpties līdz laukuma vidum, cieši nolēmis, ka ievainos elfu, kā vien spēs. Viņš trāpīja Vaniram pa gurnu pietiekami spēcīgi, lai tur, par spīti Zaroka notrulinātajam asmenim, parādītos asinis.

Tajā mirklī pār Eragona muguru pārskrēja tik spēja sāpju lavīna, ka viņš to sajuta ar visām piecām maņām: kā apdullinoši dārdošu ūdenskritumu, kā dzelzs garšu uz mēles, kā svilinošu, etiķim līdzīgu smārdu nāsīs, kā pulsējošas krāsas un pāri visam kā sajūtu, ka Durza tikko vēlreiz pāršķēlis viņa muguru.

Eragons redzēja, ka Vanirs stāv virs viņa, nicinoši smīnēdams. Tad Jātnieks aptvēra, ka elfs ir ļoti jauns.

Lēkmei beidzoties, Eragons ar plaukstu noslaucīja asinis no mutes un parādīja tās Vaniram, vaicādams: Vai gana šķidras? Vanirs neaplaimoja viņu ar atbildi, ielika zobenu atpakaļ makstī un devās projām.

-   Kur tad tu iesi? Eragons vaicāja. Mēs nepabeidzām to, ko iesākām.

-   Tu neesi spējīgs cīnīties, elfs izsmējīgi novilka.

-   Paskatīsimies. Pat ja Eragons daudzējādā ziņā atpalika no elfiem, viņš netaisījās padoties bez cīņas, lai ļautu kādam ar gandarījumu gūt apliecinājumu zemajam viedoklim par viņu. Jauneklis vēlējās panākt cieņu kaut vai ar bezgalīgu neatlaidību, ja ne ar ko citu.

Viņš uzstāja, ka pabeigs Oromisa noteikto stundu. Safira pie­gāja pie Vanira un pieskārās elfa krūtīm ar vienu no saviem ziloņ­kaula krāsas nagiem. Miris, viņa sacīja. Vanirs nobālēja. Pārējie elfi atkāpās no viņa.

Kad abi bija pacēlušies gaisā, Safira sacīja: Oromisam bija taisnība.

Kādā ziņā ?

Tu spēj vairāk, ja tev ir pretinieks.

Pie Oromisa būdas diena ieguva ierasto ritumu: Safira kopā ar Glēdru aizlidoja, bet Eragons palika kopā ar Oromisu.

Eragons ar šausmām uzzināja, ka papildus zobena apmācībām Oromiss vēlas, lai jauneklis izpildītu arī Rimgara vingrojumus. Jauneklim nācās saņemt visu drosmi, lai paklausītu. Taču bažas izrādījās veltīgas, jo Čūskas un Dzērves Deja bija pārāk līgana, lai savainotu viņu.

Rimgars un tam sekojošā meditācija vientuļajā pļaviņā ļāva Eragonam pirmo reizi kopš vakardienas sakārtot domas un apsvērt Oromisa uzdoto jautājumu.

Vienlaikus jauneklis vēroja, kā sarkanās skudras, pieveikda­mas pretiniekus un nolaupīdamas to krājumus, ieņem mazāku skudru pūzni. Kaujas beigās dzīva bija palikusi vien saujiņa sān­cenšu, kas tagad vientuļi un bezmērķīgi klīda milzīgajos un nai­dīgajos priežu skuju līdzenumos.

Gluži kā pūķi Alagēzijā, Eragons nodomāja. Tikko viņš iedo­mājās par pūķu briesmīgo likteni, saikne ar skudrām pagaisa. Pamazām atklājās atbilde uz skolotāja jautājumu atbilde, kurai viņš spēja ticēt un ziedot savu dzīvi.

Beidzis meditāciju, jauneklis atgriezās pie namiņa. Šoreiz Oro­miss izskatījās gluži apmierināts ar Eragona paveikto.

Kamēr Oromiss klāja pusdienu galdu, Eragons sacīja: Es zinu, kāpēc ir vērts cīnīties pret Galbatoriksu, kaut gan, iespē­jams, mirs tūkstošiem cilvēku.

-   Tiešām? Oromiss apsēdās. Tad pastāsti man!