Vecākais

Kad elfs pavērās uz dailni, viņa vaibsti, ja tas vien bija iespē­jams, kļuva vēl nopietnāki, tad viņš atkal paskatījās uz Eragonu. Jauneklis sarāvās zem skolotāja smagā skatiena. Nebildis ne vārda, Oromiss pasniedza plāksnīti Arjai.

Kad elfa noliecās pār dailni, mati aizsedza viņas seju, taču Eragons pamanīja, kā uz rokām, kas cieši sakļāvās ap slānekļa attēlu, izspiežas dzīslas un asinsvadi. Plāksnīte Arjas tvērienā drebēja.

-   Nu, kas tur ir? Oriks jautāja.

Pacēlusi dailni virs galvas, Arja trieca to pret zemi, sašķai­dīdama tūkstoš lauskās. Tad viņa izslējās pilnā augumā un ar milzīgu pašcieņu sejā pagāja garām Eragonam, šķērsoja klajumu un nozuda Duveldenvārdenas mežonīgajā biezoknī.

Oriks pacēla vienu no slānekļa lauskām. Uz tās nekā nebija plāksnītei sašķīstot, attēls bija pagaisis. Rūķis paraustīja bārdu.

-   Visus gadu desmitus, kopš pazīstu Arju, šī ir pirmā reize, kad viņa zaudē savaldīšanos. Pirmā. Ko tu izdarīji, Eragon?

Apjukušais jauneklis atbildēja: Izgatavoju viņas attēlu.

Oriks samulsis sarauca pieri. Attēlu? Kāpēc gan tas tā…

-   Manuprāt, tev tagad vajadzētu iet, Oromiss viņu pārtrauca. Katrā ziņā nodarbība ir beigusies. Atnāc vēlreiz rīt vai parīt, ja vēlies uzzināt ko vairāk par Eragona apmācību.

Rūķis piemiegtām acīm pavērās uz Eragonu, tad pamāja un notrausa gružus no plaukstām. Jā, tā arī darīšu. Pateicos par tavu laiku, Oromis-elda. Es to vērtēju ļoti augstu. Dodoties atpa­kaļ uz Elesmēru, Oriks pār plecu uzsauca Eragonam: Ja vēlāk gribēsi ar mani aprunāties, es būšu Tialdari namā.

Kad Oriks bija projām, Oromiss pavilka uz augšu tuniku, nometās tupus un sāka lasīt lauskas. Eragons skatījās uz skolo­tāju, nespēdams ne pakustēties.

-   Kāpēc tā? viņš vaicāja senvalodā.

-   Iespējams, Oromiss atbildēja, tu nobiedēji Arju.

-   Nobiedēju? Es viņu nekad neesmu redzējis nobijušos. Taču, tikko izteicis šos vārdus, Eragons aptvēra, ka tā nav taisnība. Vienkārši viņa savas bailes spēja paslēpt labāk nekā citi. Nome­ties uz viena ceļa, jauneklis pacēla daiļņa lausku un iespieda to Oromisam plaukstā. Kāpēc lai viņa baidītos no manis? viņš vaicāja. Izskaidrojiet, lūdzu!

Oromiss piecēlās un aizgāja līdz strautiņam, kur nobēra slā­nekļa lauskas straumes malā, ļaudams pelēkajām pārslām izslīdēt caur pirkstiem. Daiļņi rāda tikai to, ko tu vēlies. Ar daiļņa palī­dzību ir iespējams melot, radīt viltus attēlu, taču tam ir nepiecie­šama krietni augstāka prasme, un tev tāda vēl nepiemīt. Arja to zina. Tātad viņa saprot, ka dailnis attēloja tavas patiesās jūtas pret viņu.

-   Bet kāpēc lai tas viņu tā nobiedētu?

Oromiss skumīgi pasmaidīja. Jo dailnis atklāja tavas apmātī­bas spēku. Elfs salika abu roku pirkstus citu pret citu, izveidojot arku virkni. Paraudzīsimies uz notikušo no malas. Lai gan tu esi gana vecs, lai starp cilvēkiem tevi uzskatītu par pieaugušu vīrieti, mūsu acīs tu esi vien bērns. Eragons saviebās kaut ko līdzīgu vakar bija teikusi arī Safira. Parasti es nemēdzu salīdzināt cilvēka un elfa vecumu, taču tev reiz piemitīs mūsu ilgais mūžs, tāpēc man tevi jāmēra ar elfu mērauklu.

Turklāt tu esi Jātnieks, Oromiss atgādināja. Mēs paļau­jamies uz tavu palīdzību, lai sakautu Galbatoriksu. Ja kaut jel kas novērstu tavas domas no mācībām, sekas varētu būt baisas visai Alagēzijai.

Tātad, elfs turpināja, kā Arja varēja uztvert tavu dailni? Skaidrs ir viens tu uz viņu lūkojies ar mīlas pilnām acīm, tomēr un man nav ne mazāko šaubu, ka arī Arjai tu patīc, savienība starp jums abiem nav iespējama tavas jaunības, audzināšanas, rases un pienākumu dēļ. Tava aizrautība nostāda Arju nelāgā stāvoklī. Viņa neuzdrošinās tev to atklāti pateikt, baidoties, ka tas var nelāgi ietekmēt mācības. Tomēr kā karalienes meita viņa nevar nelikties par tevi ne zinis un aizvainot jo īpaši to Jāt­nieku, no kura tik daudz kas ir atkarīgs… Pat tad, ja jūs būtu viens otram piemēroti, Arja vairītos dot tev kādas cerības, jo tev visa enerģija ir jāvelta apmācībai. Viņa ziedotu savu laimi kopī­gās lietas labad. Oromisa balss kļuva dobjāka: Tev, Eragon, jāsaprot viens Galbatoriksa sakāve ir kas svarīgāks par katra atsevišķa cilvēka, elfa vai rūķa likteni. Visam citam nav nekādas nozīmes. Skolotājs apklusa, līdzjūtīgi paskatījās uz Eragonu un tad piebilda: Ja ņemam vērā visu izklāstīto, vai tev vēl arvien liekas savādi, ka Arja nobijās, sapratusi tavas jūtas pret viņu var apdraudēt visu, kā vārdā mēs esam cīnījušies?

Eragons papurināja galvu. Viņam bija dziļš kauns, ka neapdo­mīgā rīcība bija satraukusi Arju. Jauneklis saprata, ka uzvedies pārgalvīgi un bērnišķīgi. Es varēju aiztaupīt visus šos pārdzīvo­jumus gan sev, gan citiem, ja vien būtu mazliet labāk valdījis pār sevi.

Oromiss pieskārās Eragona plecam un ieveda jaunekli atpakaļ namiņā. Nedomā, ka es nenovērtēju tavas jūtas, Eragon. Ikvie­nam no mums dzīvē pienāk mirklis, kad piedzīvojam kaislības un alkas. Tā ir daļa no mūsu likteņa. Un es lieliski zinu, cik tev ir grūti atteikties no dzīves mazajiem priekiem, tomēr tas ir nepie­ciešams, ja mēs gribam sasniegt mērķi.

-   Jā, skolotāj.