Vecākais

Katru rītu Eragons vismaz stundu aizvadīja, cīnoties ar Vaniru. Cīņas ikreiz beidzās ar vienu vai pat vairākām sāpju lēkmēm. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja elfa augstprātīgi visžēlīgā attiek­sme. Viņš atkal un atkal izmeta netiešas nievas, kas ārēji nekad nepārkāpa pieklājības robežas, un neļāvās dusmām, lai kādas dzēlības izteiktu Eragons. Jauneklis neieredzēja elfu, tā saval­dību un labi audzināto izturēšanos, kas bija vien ārēja. Likās, ka Vanirs apvaino Eragonu ar katru savu kustību. Turklāt arī Vanira biedri, spriežot pēc visa, elfu jaunākās paaudzes pārstāvji pret Eragonu izturējās ar līdzīgu slēptu nepatiku, kaut gan attieksme pret Safiru bija cieņas pilna.

Sāncensība sasniedza kulmināciju brīdī, kad Vanirs, pieveicis Eragonu sešas reizes pēc kārtas, nolaida zobenu un sacīja: Atkal miris, Ēnkāvi. Cik garlaicīgi vienmēr viens un tas pats. Vai vēlies turpināt? Elfa balss tonis liecināja, ka, viņaprāt, tas būtu bezjēdzīgi.

-   Jā, norūca Eragons. Torīt viņš jau bija pārdzīvojis kārtējo sāpju vilni, tāpēc tagad viņam nebija ne mazākās vēlmes mētāties ar dzēlībām.

-   Vai atklāsi man kādu noslēpumu? Vanirs vaicāja. Es nekādi nesaprotu, kā nonāvēji Durzu, ja reiz esi tik gauss? Es nespēju iedomāties, kā tev tas izdevās.

Eragons neizturēja un nošņāca: Es viņu pārsteidzu nesaga­tavotu.

-   Piedod man vajadzēja aizdomāties, ka esi izmantojis kādu netīru paņēmienu.

Eragons savaldījās, lai nesāktu griezt zobus. Ja es būtu elfs vai tu cilvēks, tev nebūtu ne mazāko iespēju sacensties ar mani izveicībā ar zobenu.

-   Iespējams, Vanirs atbildēja. Viņš ieņēma divcīņas pozīciju un tad trijās sekundēs ar diviem cirtieniem atbruņoja Eragonu.

Kaut gan es tā nedomāju. Tev nevajadzētu plātīties izcilāka karavīra priekšā, citādi viņš var nolemt, ka tevi jāsoda par pār­drošību.

Tajā mirklī Eragons zaudēja savaldīšanos. Viņš iesniedzās dziļi savā būtībā un pieslēdzās maģijas strāvām. Jātnieks atbrī­voja uzkrāto enerģiju ar vienu no vājākajiem sasaistes vārdiem, izsaukdamies: Malthinae! Tā viņš savažoja Vanira kājas un rokas, kā arī sastindzināja viņa žokļus, lai elfs nespētu izteikt pretburvestību. Vanira acis dusmās teju izsprāga no pieres.

Eragons piebilda: Un tev nevajadzētu plātīties izcilāka maga priekšā.

Vanira tumšās uzacis savilkās pieres vidū.

Bez kāda brīdinājuma, bez mazākās skaņas neredzams spēks triecās pret Eragona krūtīm un atsvieda viņu jardus desmit atpa­kaļ. Viņš nokrita uz sāniem zālē belziens bija aizsitis jauneklim elpu. Trieciens bija pārtraucis Eragona maģijas plūsmu un atbrī­vojis Vaniru.

Kā viņš to spēja?

Pienācis pie pakritušā, Vanirs sacīja: Tava neizglītotība tevi pieviļ, cilvēciņ. Tu nesaproti, par ko runā. Man ir sāpīgi iedomā­ties, ka tu esi izvēlēts, lai stātos Vrēla vietā, ka tu esi iemitināts viņa mājoklī, ka tev ir tas gods kalpot Sērojošajam Zintniekam… Elfs papurināja galvu. Man metas nelaba dūša, ka tādi pagodi­nājumi tiek kādam tik necienīgam. Tu pat nesaproti, kas ir maģija un kā tā darbojas.

Eragona dusmas uzbangoja ar jaunu spēku. Ko gan tādu, viņš sacīja, es esmu izdarījis, lai tu mani ienīstu? Vai tad tu justos labāk, ja nebūtu Jātnieka, kas spētu stāties pretī Galbato­riksam?

-   Manam viedoklim nav īpašas nozīmes.

-   Tiesa, tomēr es to labprāt uzklausītu.

-   Klausīšanās, Nuala rakstīja savā vīstoklī "Sasaukšanās", ir ceļš uz viedumu tikai tad, ja tā izriet no apzināta lēmuma, nevis uztveres spējas trūkuma.

-   Vanir, runā skaidru valodu un vienkārši atbildi man!

Vanirs dzestri pasmaidīja. Kā pavēlēsi, Jātniek. Pieliecies tuvāk, lai tikai Eragons dzirdētu viņa kluso balsi, elfs sacīja: Astoņdesmit gadu garumā kopš Jātnieku sakāves mums nebija ne mazāko cerību uz uzvaru. Mēs izdzīvojām, slēpdamies ar viltus un maģijas palīdzību, bet tas ir īslaicīgs glābiņš, jo pienāks brīdis, kad Galbatorikss būs gana spēcīgs, lai dotos karagājienā pret mums un satriektu mūsu aizsardzību. Tad, kad mēs jau bijām samierinājušies ar nenovēršamo likteni, Broms un Džeods izglāba Safiras olu un atkal parādījās cerība pieveikt nešķīsto viltvārdi. Tu vari iedomāties, kāds prieks un gaviles te valdīja! Mēs apzinājā­mies, ka jaunajam Jātniekam, lai stātos pretī Galbatoriksam, būs jābūt varenākam par visiem saviem priekštečiem, varenākam par pašu Vrēlu. Un kā mūsu pacietība tiek atalgota? Ar vēl vienu cil­vēku, tādu pašu kā Galbatorikss. Vēl ļaunāk… ar kropli. Brīdī, kad tu, Eragon, pieskāries Safiras olai, tu pazudināji mūs visus. Tāpēc nebrīnies, ja mēs nepriecājamies par tavu klātbūtni. Vanirs pie­skārās lūpām ar īkšķi un rādītājpirkstu, tad apgāja apkārt Erago­nam un atstāja apmācību lauku, pamezdams Eragonu guļam zemē.

Viņam ir taisnība, Eragons nodomāja. Es neesmu īpaši piemē­rots šim uzdevumam. Jebkurš no šiem elfiem, pat Vanirs, kļūtu par labāku Jātnieku nekā es.