Vecākais

Safira padarīja saikni starp abiem plašāku. Eragons juta, ka pūķī kūsā dusmas. Vai tu, Eragon, tik zemu vērtē manu spriest­spējui? Tu aizmirsti, ka tad, kad es biju olā, Arja mani parādīja ikvienam no šiem elfiem tāpat kā neskaitāmiem vārdenu bēr­niem bet es noraidīju tos visus. Es neizvēlētos par Jātnieku kādu, kurš nespētu palīdzēt tavai, manai un elfu rasei, jo visām trijām ir kopīgs liktenis. Tu esi īstā persona īstajā vietā un īstajā laikā. Nekad to neaizmirsti.

Ja arī tā bija, jauneklis iebilda, tad pirms Durza mani ievai­noja. Tagad es mūsu nākotnē redzu vien tumsu un ļaunumu. Es nepadošos, bet mani māc bažas, ka mums var neizdoties. Var­būt mūsu uzdevums nav gāzt Galbatoriksu, bet gan sagatavot ceļu nākamajam Jātniekam, kuru izvēlēsies kāda no atlikušajām olām.

Atgriezies pie Telnēras kraujas, Eragons sastapa Oromisu sēžam pie galda namiņā un ar melnu tinti gleznojam ainavu tikko pabeigta vīstokļa apakšmalā.

Eragons paklanījās un nometās uz ceļa. Skolotāj.

Pagāja apmēram stundas ceturksnis, kamēr Oromiss pabeidza izzīmēt skuju pušķīšus greiza kadiķa zaros, nolika tintnīcu sāņus, izskaloja sabuļa spalvas otiņu māla podiņā ar ūdeni un tad vērsās pie Eragona ar vārdiem: Kāpēc tu ieradies tik agri?

-   Piedod, ka traucēju tevi, taču Vanirs nodarbības vidū aizgāja no laukuma, un es nezināju, ko citu darīt.

-   Kāpēc Vanirs aizgāja, Eragon-vodhrl

Oromiss salika rokas klēpī, un Eragons izstāstīja par sadursmi, pabeigdams atzīšanos ar atvainošanos: Man nevajadzēja zaudēt savaldīšanos, tomēr es to zaudēju, tāpēc izskatījos jo smieklīgāk. Es esmu pievīlis tevi, skolotāj.

-   Esi gan, piekrita Oromiss. Pat ja Vanirs tevi apvainoja, tev nebija nekāda iemesla atbildēt ar to pašu. Tev, Eragon, ir jāiemācās labāk valdīt pār savām jūtām. Tu vari zaudēt dzīvību, ja kaujas laikā ļausi dusmām aptumšot veselo saprātu. Turklāt šādas bērnišķības ir kā medusmaize tiem elfiem, kam tu nepatīc. Mūsu rīcībai ir jābūt smalkākai, tajā nedrīkst būt šādas kļūdas.

-   Piedod, skolotāj. Tas vairs neatkārtosies.

Likās, ka Oromiss ir noskaņots pagaidīt, līdz pienāks brī­dis, kad viņi kā vienmēr nodarbosies ar Rimgaru, tāpēc Eragons izmantoja iespēju un pajautāja: Kā Vanirs spēja izmantot maģiju bez vārdiem?

-   Vai tiešām? Iespējams, kāds cits elfs nolēma izpalīdzēt viņam.

Eragons papurināja galvu. Pirmajā dienā, kad mēs ieradā­mies Elesmērā, es redzēju, kā Islanzadi izsauc puķu lietu, vien­kārši sasitot plaukstas. Un Vanirs teica, ka es nesaprotot, kā darbojas maģija. Ko viņš ar to gribēja teikt?

-   Tu atkal, Oromiss rezignēti noteica, mēģini izprast to, kam vēl neesi gatavs. Tomēr, ņemot vērā mūsu apstākļus, es nevaru tev liegt izskaidrojumu. Tikai zini vienu: to, ko tu jautā, parasti nemāca Jātniekiem un nemāca arī mūsu magiem, pirms viņi ir apguvuši visus citus maģijas veidus, jo šis ir maģijas un senvalodas patiesās būtības noslēpums. Tie, kuriem šis noslēpums ir atklāts, var iegūt milzu spēku, tas tiesa, tomēr arī risks ir mil­zīgs. Skolotājs uz mirkli apklusa. Kā senvaloda ir saistīta ar maģiju, Eragon-vodhr?

-   Senvalodas vārdi spēj atbrīvot ķermenī uzkrāto enerģiju un tādējādi iedarbināt burvestību.

-    Tātad tu gribi teikt, ka noteiktas skaņas, noteiktas gaisa vibrācijas kaut kā ierosina šo enerģiju? Skaņas, ko var izraisīt jebkura dzīva radība vai lieta?

-   Jā, skolotāj!

-   Vai tas neliekas mazliet absurdi?

Eragons apjucis atbildēja: Tam, ka tas varētu likties absurdi, nav nekādas nozīmes, skolotāj! Tas vienkārši tā ir. Vai tad es varu uzskatīt par absurdu Mēness pieaugšanu un dilšanu vai gadalaiku maiņu, vai to, ka putni ziemā dodas uz dienvidiem?

-   Protams, ne. Bet kā visnotaļ parasta skaņa spēj paveikt kaut ko tik neaptveramu? Vai īpaši skaņas augstuma un skaļuma sako­pojumi tiešām spēj ierosināt reakcijas, kas ļauj mums izmantot enerģiju tā, kā vēlamies?

-   Un tomēr tās spēj.

-   Skaņa nevalda pār maģiju. Svarīgi ir nevis izteikt vārdu vai to virkni senvalodā, svarīgi ir nodomāt tos senvalodā. Oromiss pamāja ar plaukstu, un uz tās parādījās zeltaina liesma. Nāka­majā mirklī tā pagaisa. Tiesa, ja vien stāvoklis neliek ķerties pie šī paņēmiena, mēs cenšamies izrunāt buramvārdus skaļi, lai kāda juceklīga doma neizjauktu iecerēto burvestību šāda iespēja apdraud pat vispieredzējušākos maģijas zinātājus.

Šī atklāsme satrieca Eragonu. Viņš atcerējās, kā reiz teju noslīka Kostamernas ezera ūdenskritumā, jo nespēja izmantot maģiju tāpēc, ka visapkārt bija ūdens. Ja es būtu zinājis, ka bur­vestību var izsaukt ar domām, es toreiz būtu spējis izglābties pats, viņš nodomāja. Skolotāj, jauneklis sacīja, ja skaņa neietekmē maģiju, kāpēc to spēj domas?

Oromiss pasmaidīja. Tiešām, kāpēc? Gribu uzsvērt mēs paši neesam maģijas avots. Maģija var pastāvēt pati par sevi neat­karīgi no burvestībām. Tādas, piemēram, ir maldugunis purvos pie Arougsas, sapņu aka Mani alās, kas atrodas Beoru kalnos, vai Eoamas lidojošais kristāls. Šāda mežonīga maģija ir bīstama, neparasta un bieži stiprāka par to, ko spējam izsaukt mēs.