Vecākais

Netrūka arī citu pārbaudījumu. Reiz pēkšņa vētra pārstei­dza kārvahalliešus uz klajas pārejas, tur, kur koki vairs neauga. Sniegā nosala trīs cilvēki Hida, Brenna un Nesbits -, visi jau krietnos gados. Tajā naktī Rorans pirmo reizi pārbijās, ka viss cie­mats var aiziet bojā tikai tāpēc, ka ļaudis viņam sekoja. Drīz pēc tam kāds zēns pakrita un salauza roku, un vēl pēc pāris dienām Sausvels noslīka ledāja straumē. Vilki un lāči pastāvīgi uzglūnēja lopiem, neliekoties zinis par ugunskuriem, kurus ciematnieki iededzināja naktīs, kad viņus no Palankāra ielejas vairs nespēja saskatīt nīstamie Galbatoriksa kareivji. Izsalkums mocīja viņus kā nežēlīgs parazīts, grauzdams lielu un mazu vēderus, aprīdams kārvahalliešu spēkus un izsūkdams gribasspēku doties tālāk.

Taču viņi bija izdzīvojuši, parādot to pašu stūrgalvību un apņēmību, kas reiz viņu senčiem ļāva izturēt Palankāra ielejā par spīti badam, kariem un sērgām. Kārvahallas ļaudīm reizēm bija vajadzīga puse mūža, lai pieņemtu lēmumu, taču tad, kad bija nolemts, nekas nespēja novirzīt viņus no izvēlētā ceļa.

Tagad, kad bija sasniegta Narda, nometnē valdīja cerību un izdošanās gaisotne. Neviens nezināja, kas notiks rīt, taču apstāk­lis, ka viņi bija nokļuvuši tik tālu, deva paļāvību uz pašu spēkiem.

Mēs nebūsim, drošībā, kamēr netiksim projām no Impērijas, Rorans nodomāja. Un man ir jāgādā, lai mūs nenoķertu. Tagad es esmu atbildīgs par visiem šiem cilvēkiem… Šo atbildību jau­neklis bija uzņēmies ar vieglu sirdi, jo tā ļāva gan pasargāt ciematniekus no Galbatoriksa nagiem, gan tuvināja viņu otram mērķim izglābt Katrīnu. Pagājis jau tik ilgs laiks kopš viņas sagūstīšanas. Nez vai viņa vēl ir dzīva? Rorans nodrebinājās un aizgainīja nelāgās domas. Viņš zināja, ka sajuks prātā, ja ļausies šaubām par Katrīnas likteni.

Rītausmā Rorans, Horsts, Baldors, Loringa trīs dēli un Ģer­trūde devās uz Nardu. Viņi piesardzīgi, lai neviens viņus nepa­manītu, nokāpa no kalniem līdz lielceļam, kas veda uz pilsētu. Zemienē gaiss Roranam likās biezs un stīgrs; jauneklim bija sajūta, it kā būtu jāelpo zem ūdens.

Kad gājēji tuvojās Nardas vārtiem, Rorans satvēra pie jostas piekārto veseri. Ieeju pilsētā sargāja divi kareivji. Viņi skarbiem skatieniem nopētīja kārvahalliešu pulciņu, īpašu uzmanību pievēr­šot noskrandušajām drānām, tad ar āvām aizšķērsoja viņiem ceļu.

-   No kurienes nākdami? vaicāja labajā pusē stāvošais sargs. Vīrs nevarēja būt vecāks par divdesmit pieciem gadiem, taču galva viņam jau bija pilnīgi sirma.

Izriezis krūtis, Horsts sakrustoja rokas un atbildēja: No Teirmas apkaimes, ja jums tā labpatikas.

-   Kāpēc esat atnākuši?

-   Lai tirgotos. Mūs atsūtīja vietējie veikalnieki, kuri vēlas iegā­dāt preces tieši no Nardas, nevis caur ierastajiem starpniekiem.

-   Vai patiesi? Un kas tās par precēm?

Kad Horsts saminstinājās, Ģertrūde pārņēma sarunas pave­dienu: Man ir uzticēts sagādāt dažādas zālītes ārstniecībai. Tās, ko mums piegādāja tirgotāji, izrādījās nekam nederīgas vai nu vecas, vai pat sapelējušas. Gribu iepirkt svaigas.

-   Mēs ar brāļiem, piebilda Darmens, gribam salīgt preces no jūsu kurpniekiem. Pēc ziemeļu parauga taisītas kurpes ir modē gan Drasleonā, gan Urubēnā. Viņš saviebās. Vai vismaz bija, kad mēs devāmies ceļā.

Atguvis pārliecību, Horsts apstiprinoši pamāja. Tiesa. Un es esmu ieradies, lai sava saimnieka uzdevumā saņemtu dzelzslietu sūtījumu.

-   Tā tu saki. Un kā ar šo te? Ar ko viņš nodarbojas? kareivis vaicāja, norādīdams ar ieroci uz Roranu.

-   Ar podniecību, Rorans sacīja.

-   Ar podniecību?

-   Ar podniecību.

-   Tad kam tev āmurs?

-   Kā tad, tavuprāt, var panākt plaisiņu rakstu uz pudeles vai krūkas glazūras? Tas, vai zini, nenotiek pats no sevis. Pa to trauku ir jāuzšauj. Rorans ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izturēja sirmā vīrieša neticīgo skatienu, it kā izaicinātu sargu apšaubīt tikko teikto.

Karavīrs norūcās un vēlreiz pārlaida skatienu pulciņam. Pēc tirgotājiem jūs neizskatāties. Vairāk pēc izbadējušamies bezmāju runčiem.

-   Ceļš nebija viegls, Ģertrūde sacīja.

-   Tam gan es labprāt ticu. Ja ceļojāt no Teirmas, kur ir jūsu zirgi?

-  Atstājām nometnē, Hamunds paskaidroja. Viņš norādīja uz dienvidiem, uz pretējo pusi no kalna nogāzes, kur gaidīja pārējie kārvahallieši.

-   Nepietiek naudas, lai nakšņotu pilsētā? Ar nicīgu smējienu kareivis pacēla savu āvu un pamāja biedram, lai tas rīkotos tāpat. Labi, ejiet, tikai pielūkojiet lai nebūtu nepatikšanu. Citādi jūsu ciemošanās beigsies siekstā vai kādā vēl nelāgākā vietā.

Tikko viņi bija tikuši cauri vārtiem, Horsts pavilka Roranu ielas malā un ieņurdēja jauneklim ausī: Tā nu gan bija muļķība. Vai nevarēji izdomāt kaut ko ticamāku? Glazūras uzšāvējs! Vai tu gribi kautiņu? Mēs nedrīkstam… Ģertrūde paraustīja kalēja piedurkni, un viņš apklusa.

-   Paskaties, nomurmināja dziedniece.