Vecākais

Pirms daudziem jo daudziem gadu tūkstošiem visa maģija bija šāda. Lai to izmantotu, bija nepieciešama vien spēja sajust maģiju ar prātu un bez šādas spējas tu nemaz nevari kļūt par magu -, kā arī vēlēšanās un spēks, lai to izmantotu. Bez sakārtotības, ko maģijai piešķir senvaloda, burvji nespēja savaldīt savu talantu un tādējādi atbrīvoja neskaitāmus lāstus, kas nogalināja tūkstošus. Pamazām viņi atklāja, ka ieceres nosaukšana tālaika valodā ļauj sakārtot domas un izvairīties no bīstamām kļūdām. Taču arī šis paņēmiens nebija drošs. Tad notika briesmīga nelaime, kas teju iznīcināja visas dzīvās būtnes pasaulē. Mēs zinām par šo noti­kumu no vīstokļu atliekām, kas saglabājušās no tiem laikiem, taču nezinām, kas izmantoja liktenīgo burvestību. Manuskripti stāsta, ka pēcāk rase, ko dēvēja par Pelēko Cilti tie nebija elfi, mēs tobrīd bijām pārāk jauni -, sakopoja visas savas zināšanas un radīja, iespējams, diženākos buramvārdus pasaules vēsturē. Pelēkā Cilts kopīgiem spēkiem pārvērta pašu maģijas dabu. Viņi panāca, ka Pelēkās Cilts valoda senvaloda spēj valdīt pār to, ko burvestība paveic… tā spēja ierobežot maģiju tā, ka, piemēram, ja tu pateici "durvis, aizdedzieties", bet nejauši paskatījies uz mani un nodomāji par mani, maģija tomēr aizdedzināja durvis, nevis mani. Un vēl Pelēkā Cilts piešķīra senvalodai divas īpašas iezīmes tas, kurš runā šajā valodā, nespēj melot, un senvaloda spēj aprakstīt lietu patieso būtību. Kā viņi to paveica, ir un paliek noslēpums.

Manuskriptos, elfs turpināja, var atrast divus dažādus viedokļus par to, kas notika ar Pelēko Cilti, kad šis milzu darbs bija pabeigts, taču rodas iespaids, ka šie buramvārdi izsūca visu tās spēku un pārvērta senās varenības blāvos atspulgos. Viņi pamazām izgaisa, izvēlēdamies palikt savās pilsētās, līdz akmeņi sabirza putekļos, vai atrada dzīvesdraugus starp jaunākām rasēm, tā pagaistot mūžības tumsā.

-   Vai tas nozīmē, Eragons vaicāja, ka vēl arvien ir iespē­jams izmantot maģiju bez senvalodas?

-   Kā tad Safira, tavuprāt, spēj spļaut uguni? Un tu taču pats stāstīji, ka viņa neizmantoja vārdus, lai pārvērstu Broma kapu dimantā vai lai svētītu meitenīti Farthendurā. Pūķu prāts atšķi­ras no mūsējā; tam nav vajadzīga aizsardzība no maģijas. Viņi nespēj to izmantot apzināti, izņemot uguns spļaušanu, bet, ja pūķis ir apveltīts ar maģijas talantu, tā spēks var būt neaptve­rams… Eragon, tu izskaties satraukts. Kas noticis?

Eragons palūkojās lejup uz plaukstām. Ko tas nozīmē man, skolotāj?

-   Tas nozīmē, ka tu turpināsi apgūt senvalodu, jo ar tās palī­dzību tu vari paveikt to, kas citādi būtu pārāk sarežģīti vai bīs­tami. Tas nozīmē, ka pat tad, ja esi sasiets un tev ir aizbāzta mute, tu spēsi izmantot maģiju, lai atbrīvotos, kā to izdarīja Vanirs. Tas nozīmē, ka tad, ja tevi sagūstītu un sazāļotu tā, ka tu nespētu atcerēties senvalodu, jā, pat tad tu spētu lietot burvestības, bet tikai tad, ja tā ir vienīgā izeja. Un tas nozīmē, ka tad, ja tu vēlētos ar burvestību izraisīt darbību, kam nav nosaukuma senvalodā, tu to spētu. Elfs apklusa. Taču piesargies no kārdinājuma likt šīs spējas lietā. Pat viedākie starp mums nevēlas ar tām spēlēties, jo bīstas no nāves vai vēl kā ļaunāka.

Nākamajā rītā un arī visos turpmākajos rītos, kamēr Era­gons uzturējās Elesmērā, viņš cīnījās ar Vaniru, taču vairs nekad nezaudēja savaldīšanos, lai ko elfs teiktu vai darītu.

Turklāt Eragons nolēma netērēt enerģiju šai sāncensībai. Mugura sāpēja arvien biežāk, brīžam likās, ka jauneklis neizturēs. Plosošās lēkmes padarīja ķermeni jutīgāku; darbības, kas iepriekš neradīja nekādas grūtības, tagad reizēm beidzās, sāpēs lokoties uz zemes. Sāpju eksplozijas sāka izraisīt pat Rimgars, jo īpaši tagad, kad vingrinājumi bija kļuvuši grūtāki. Bija reizes, kad vienā dienā viņam nācās pārciest trīs četras lēkmes.

Eragona sejā ievilkās asas līnijas. Jauneklis gāja, smagi ceļot kājas, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas, jo viņš mēģi­nāja saglabāt spēkus. Skaidri domāt un sekot Oromisa nodar­bībām kļuva arvien grūtāk, turklāt sāka parādīties pārrāvumi atmiņā, kad viņš neatcerējās, ko darīs. Brīvajā laikā Eragons atsāka darboties ar Orika gredzenu, labprātāk sakopodams visu uzmanību uz mulsinoši savītajiem gredzeniem, nevis domādams par veselības stāvokli. Kad Safira bija kopā ar Jātnieku, pūķis uzstāja, lai jauneklis visur dotos jāšus viņa mugurā. Viņa darīja visu iespējamo, lai Eragons justos ērti un piepūlētos pēc iespējas mazāk.

Kādu rītu, turēdamies pie Safiras kakla dzelkšņa, Eragons ierunājās: Es izdomāju jaunu nosaukumu savām sāpēm,.

Un kāds tas būtu ?

Izdzēsējas. Jo tad, kad uznāk lēkme, viss pārējais beidz pastā­vēt. Nav nedz domu, nedz sajūtu. Tikai alkas paglābties no sāpēm. Ja Izdzēsējas ir gana stipras, tās atņem mums visu, kas mēs esam, līdz padara par radījumiem, kas ir primitīvāki par dzīvniekiem, kam ir tikai viena vienīga vēlme un mērķis paglābties.

Labs vārds.