Vecākais

Tiesa, enerģijas pārnese uz dzīvu būtni, Oromiss turpināja skaidrot, ir citāda nekā enerģijas pārnese uz nedzīvu priekš­metu. Ne visas matērijas ir piemērotas enerģijas uzglabāšanai vairums vai nu ļauj enerģijai izkliedēties, vai arī uzlādējas tik spēcīgi, ka tad, kad kāds pieskaras uzlādētajam priekšmetam, to ķer zibens spēriens. Mēs esam atklājuši, ka vispiemērotākie šim mērķim ir dārgakmeņi. Kvarcs, ahāti un citi zemākas raudzes akmeņi nav tik labi kā, piemēram, dimants, taču noderēs arī citi dārgakmeņi. Tieši tāpēc Jātnieku zobena pogā vienmēr ir iestrā­dāts kāds vērtīgs akmens. Un tāpēc tavai rūķu kaklarotai vienmēr būs jāuzsūc enerģija no ārēja avota tā ir gatavota no metāla un tajā saglabāt enerģiju nav iespējams.

Arī tad, kad Eragons nebija kopā ar Oromisu, viņš papildināja zināšanas, lasot elfa dotos daudzos vīstokļus, un drīz vien šis paradums kļuva par atkarību. Eragona sākotnējā skološanās cik nu par tādu varēja uzskatīt trūcīgās mācības pie Garova bija saistīta tikai ar tām zināšanām, kādas bija nepieciešamas zem­nieka sētas darbos. Jaunais, ko Eragons atklāja, pārskatot papīra jūdzes, iesūcās viņā kā lietus lāses izkaltušā tuksnesī un remdēja nekad iepriekš nepazītas slāpes. Viņš, var teikt, "aprija" vīstok­ļus, kas stāstīja par ģeogrāfiju, bioloģiju, anatomiju, filozofiju un matemātiku, tāpat arī slavenu cilvēku atmiņas, dzīvesstāstus un sacerējumus par vēsturi. Vēl svarīgāk par pašiem faktiem bija tas, ka viņš apguva alternatīvus domāšanas veidus. Tie lika apšaubīt līdzšinējos uzskatus un vēlreiz pārbaudīt pieņēmumus par itin visu no indivīda tiesībām sabiedrībā līdz iemesliem, kāpēc saule kustas debesīs.

Viņš ievēroja, ka viens otrs vīstoklis stāsta arī par urgļiem un to kultūru. Eragons tos gan izlasīja, bet Oromisam neko vairāk nevaicāja, un arī skolotājs par tiem pēc tam neieminējās.

Pētot vīstokļus, jauneklis uzzināja daudz jauna arī par elfiem šai jomai viņš pievērsa īpašu uzmanību, jo cerēja, ka tas ļaus viņam labāk izprast Arju. Sev par lielu pārsteigumu Eragons atklāja, ka elfu sabiedrībā laulāties nav pieņemts, ka viņi vienkārši atrod sev piemērotu pāri uz vēlamo laika sprīdi vai nu tā būtu diena, vai gadsimts. Bērnu elfiem bija maz, un, ja kāds dzima, to uzskatīja par augstāko mīlestības izpausmi.

Tāpat Eragons uzzināja, ka kopš abu rasu sastapšanās ir bijuši tikai daži elfu un cilvēku pāri visbiežāk Jātnieki no cilvēku vidus atrada sev piemērotu otru pusīti starp elfiem. Tiesa, cik nu varēja noprast no mīklainajiem pārstāstiem, vairums šādu attiecību bei­dzās ar traģēdiju vai nu tāpēc, ka mīlnieki nespēja atrast kopīgu valodu, vai tāpēc, ka cilvēki novecoja un mira, bet elfi spēja izbēgt no laika postošās rokas.

Oromiss bieži deva Eragonam ne tikai zinātniskos vīstokļus, bet arī elfu izcilāko dziesmu, dzejoļu un epu manuskriptus. Tie aizrāva jaunekļa iztēli, jo līdz šim viņš bija saskāries tikai ar Broma skandētajām vārsmām Kārvahallā. Eragons baudīja epus kā labi pagatavotu maltīti, atkal un atkal pārlasīdams Gedas darbus vai Balādi par Umhodanu un atkal un atkal gūdams bezgalīgu prieku no šīm leģendām.

Arī Safiras apmācība virzījās uz priekšu straujiem soļiem. Ņemot vērā prātu saikni, Eragons varēja vērot, ka vingrinājumi, kurus Glēdrs uzdod Safirai, nav ne par kripatiņu vieglāki par Oromisa nodarbībām. Viņa mācījās teju nekustīgi turēties gaisā, vienlaikus paceļot klintsbluķus. Tam sekoja uzrāvieni, pikējumi un citi akrobātiski triki. Lai uzlabotu pūķa izturību, Glēdrs lika stundām ilgi pūst liesmas uz akmens stabu, mēģinot to izkausēt. Sākumā Safira spēja izturēt tikai pāris minūšu, bet pēc kāda lai­ciņa svilinošā liesmu upe no viņas purna vēlās nepārtraukti jau vairāk nekā pusstundu, balti nokaitējot akmens bluķi. Eragons sekoja arī pūķu zintīm, par kurām Glēdrs stāstīja Safirai, stāsti par pūķu dzīvi un vēsturi papildināja viņas instinktīvās apjaus­mas. Daudz ko Eragons nesaprata, turklāt viņam bija aizdomas, ka šo to Safira no viņa slēpj tie bija pūķu rases noslēpumi, kurus tie neatklāja nevienam, izņemot savus ciltsbrāļus un ciltsmāsas. Vienu gan jauneklis uzzināja un tas Safirai bija ļoti svarīgi, proti, ka viņas tēva vārds bija Jormungrs un māti saukuši par Vervadu senvalodā tas nozīmēja "Vētras Asmens". Jormungrs bija saistīts ar Jātnieku, bet Vervada mitinājās savvaļā; viņa savulaik izdējusi neskaitāmas olas, bet tikai vienu uzticēja Jātniekiem proti, Safiru. Abi pūķi gāja bojā Kritiena laikā.

Dažas dienas Eragons un Safira pavadīja kopā ar Oromisu un Glēdru, apgūstot gaisa kaujas prasmes vai dodoties uz senām drupām dziļi Duveldenvārdenas biezokņos. Citās dienās jaunais Jātnieks un viņa pūķis mainījās ar skolotājiem Eragons pavadīja laiku kopā ar Glēdru, bet Safira palika uz Telnēras kraujas kopā ar Oromisu.