Vecākais

Safira, es tūlīt sabrukšu. Kā vecs zirgs, kas aparis pārāk daudz lauku. Turi mani ar savu prātu, citādi es aizklīdīšu zūdībā un aizmirsīšu, kas esmu.

Es tevi nekad neatlaidīšu.

Drīz pēc tam Eragonu piemeklēja trīs sāpju lēkmes viena, cīnoties ar Vaniru, un vēl divas, izpildot Rimgaru. Kad viņš atri­tinājās no kamola, kurā bija sāpēs savilcies, Oromiss sacīja: Era­gon, saku vēlreiz: tev ir jāuzlabo līdzsvars.

Eragons papurināja galvu un tik tikko dzirdamā balsī novai­dējās: Nē. Jauneklis sakrustoja rokas, lai nebūtu redzams, kā tās dreb.

-   Ko tu teici? -Nē.

-   Eragon, piecelies un mēģini vēlreiz.

-   Nē! Pildi tos vingrojumus pats! Es neko nedarīšu.

Oromiss notupās līdzās Eragonam un uzlika vēsu plaukstu uz jaunekļa vaiga. Neatraudams roku, viņš paskatījās uz Eragonu ar tādu sirsnību, ka jauneklis saprata, cik dziļa ir elfa līdzjūtība. Ja tas būtu iespējams, Oromiss labprāt uzņemtos Eragona sāpes, lai atvieglotu baisās ciešanas. Nezaudē cerību, Oromiss sacīja. Nekad nezaudē cerību. Likās, ka no elfā plaukstas Eragonā ieplūst jauni spēki. Mēs esam Jātnieki. Mēs stāvam starp gaismu un tumsu un gādājam, lai abas būtu līdzsvarā. Neziņa, bailes, naids tie ir mūsu ienaidnieki. Cīnies pret tiem ar visiem spē­kiem, citādi mēs paliksim zaudētājos. Elfs piecēlās un pastiepa roku Eragonam. Tagad celies, Ēnkāvi, un pierādi, ka spēj būt pārāks par miesas instinktiem!

Eragons dziļi ieelpoja un, saviebdamies no piepūles, atspiedās uz vienas rokas. Viņš spēja notupties, tad, mirkli nogaidījis, pie­slējās stāvus un ieskatījās Oromisam acīs.

Elfs uzmundrinoši pamāja.

Eragons nebilda ne vārda, pirms bija pabeidzis Rimgaru. Tad, dodoties uz upīti, lai nomazgātos, viņš ierunājās: Skolotāj?

-   Jā, Eragon?

-   Kāpēc man ir jāpacieš šī spīdzināšana? Tu varētu izmantot maģiju, lai dotu man vajadzīgās iemaņas, lai izveidotu manu ķer­meni tāpat, kā jūs veidojat kokus un augus.

-  Jā, es to spētu, taču, ja es to izdarītu, tu nesaprastu ne to, kā ieguvi savu ķermeni, ne savas spējas, ne to, kā tās uzturēt. Tajā ceļā, kas tev, Eragon, ejams, nav taisnāko taku.

Eragons ienira strautiņā, un pār viņa ķermeni sāka plūst ledains ūdens. Jauneklis pabāza galvu zem ūdens un pieķērās pie akmens, lai straume viņu neaiznestu. Viņš gulēja izstiepies un jutās kā bulta, kas šķeļ ūdeni.

NARDA

Rorans atbalstījās uz viena ceļgala un, kasīdams ceļojuma laikā izaugušo jauno bārdiņu, paskatījās lejup uz Nardu. Mazā pilsētiņa slējās tumša, eg cieši kopā sabūvētiem namiem, gluži kā rupjmaizes garoziņa, kas iekritusi aizā piejūras krasta. Rietošās saules pēdējos staros mirgoja vīnsarkanā jūra. Ūdens apbūra jaunekli: tas pilnībā atšķīrās no ainavas, kādu viņš bija vērojis visu dzīvi.

Mums tas izdevās.

No skatu laikuma kalna galā Rorans devās atpakaļ uz savu steigā uzslieto telti, dziļi ieelpodams sāļo gaisu. Kārvahallieši bija apmetušies augstu Kores piekalnēs, lai viņus nepamanītu kāds, kurš par bēgļu atrašanās vietu varētu brīdināt Impēriju.

Iedams starp ciematnieku pulciņiem, kas bija satupuši zem kokiem, Rorans vēroja savējos ar skumjām un dusmām. Ceļš no Palankāra ielejas izrādījās ļoti grūts visi bija nomocījušies un pārguruši, daudzi arī slimi; ļaužu sejas bija izkritušās pārtikas trūkuma dēļ; drēbes noplīsušas. Gandrīz visiem ap rokām bija satītas lupatas, lai pasargātu pirkstus no sala dzestrajās kalnu naktīs. Garās, ar smagām nešļavām plecos pavadītās nedēļas bija saliekušas reiz tik lepnos vīrus. Visgrūtāk klājās bērniem: tie visi bija izkāmējuši un nedabiski klusi.

Viņi ir pelnījuši ko labāku, Rorans nodomāja. Es šobrīd būtu razaku nagos, ja viņi nebūtu mani aizstāvējuši.

Vairāki kārvahallieši pienāca pie jaunekļa. Vairumam vajadzēja vien uzsitienu uz pleca vai uzmundrinošu vārdu. Daži piedāvāja kādu ēdiena kumosu, taču no tā viņš atteicās. Ja nu ciematnieks uzstāja, pāi'tika tika kādam citam. Tie, kuri turējās no Rorana pa gabalu, vēroja viņu ar apaļām, izbalējušām acīm. Viņš zināja, ko tie aiz muguras runā, jauneklis esot traks, garu apsēsts, pat razaki nespējot viņu pieveikt kaujas laukā.

Kores šķērsošana izrādījās grūtāka, nekā Rorans bija iedomā­jies. Mežā vienīgie ceļi bija dzīvnieku iemītas takas, kas izrādījās pārāk šauras, stāvas un līkumotas, lai ciematnieki tās varētu izmantot. Tāpēc bēgļiem bieži nācās izcirst jaunus ceļus starp kokiem un krūmiem. Tas bija grūts darbs, ko visi ienīda, turklāt tas atvieglotu pakaļdzīšanos, ja Impērijas kareivji nolemtu viņiem sekot. Vienīgais labums šis darbs Roranam ļāva pamazām ievin­grināt savainoto plecu, līdz tas atguva agrāko spēku; tiesa, viņam vēl arvien bija grūti pacelt roku noteiktā leņķī.