Vecākais

Rorans izstaigāja "Edelīnu", pētīdams, vai nemanīs kādus bojājumus. Liellaiva izskatījās veca, taču koks bija stiprs un krāsa svaiga. Ja mēs sameklēsim aizstājējus trūkstošajiem vīriem, cik mums izmaksātu brauciens līdz Teirmai ar visām trijām baržām?

-   Tad man jāpadomā, Kloviss sacīja. Jūrnieks parasti saņem piecpadsmit vara grašu dienā, kā arī kārtīgu ēdienu, cik lien, un viskija šļuku piedevām. Cik jūs maksājat savējiem, ir jūsu pašu ziņā. Es viņus nerēķināšu. Parasti es salīgstu arī sargus, taču šobrīd…

-   Es saprotu arī medībās, Rorans viņu pārtrauca. Mēs sagādāsim arī sargus.

Ādamābols Klovisa nosauļotajā kaklā nolēkāja vīrs norija sie­kalas. Izklausās gana pieņemami. Bez apkalpes algām es prasu vēl divsimt kronu, kā arī atlīdzību par jebkādiem bojājumiem, ko laivām nodarītu jūsu vīri, turklāt kā īpašnieks un kapteinis divpadsmit procentu no kopējās kravas pārdošanas peļņas.

-   Mums peļņas nebūs.

Tas likās satraucam Klovisu vairāk nekā visa līdzšinējā saruna. Viņš ar kreiso īkšķi paberzēja bedrīti zodā, divreiz sāka kaut ko teikt, atkal aprāvās, līdz beidzot izmocīja: Tādā gadījumā es vēlos vēl četrsimt kronu brauciena beigās. Ko, ja drīkstu vaicāt, jūs taisāties pārvadāt?

Mēs viņu nobiedējām, Rorans nodomāja. Lopus.

-   Aitas, govis, zirgus, vēršus?…

-   Mūsu ganāmpulkos ir dažādi lopi.

-   Un kāpēc jūs taisāties tos vest uz Teirmu?

-   Mums ir savi apsvērumi. Redzot Klovisa apjukumu, Rorans gandrīz pasmaidīja. Vai jūs apdomātu braucienu arī tālāk par Teirmu?

-   Nē! Tālāk gan ne. Es nepazīstu ūdeņus aiz Teirmas, turklāt nevēlos uz ilgāku laiku šķirties no sievas un meitas.

-   Kad varat būt gatavs ceļam?

Kloviss vilcinājās un paspēra divus mazus solīšus. Kādas piecas vai sešas dienas… Nē… nē, labāk lai būtu pilna nedēļa. Man pirms prombraukšanas vēl šis tas jānokārto.

-   Mēs piemaksāsim vēl desmit kronu, lai dotos projām parīt.

-   Es nezinu…

-   Divpadsmit kronu.

-   Parīt. Lai būtu, Kloviss piekrita. Lai nu kā, es tikšu galā līdz tam laikam.

Pārlaidis roku liellaivas margapmalei, Rorans pamāja un, nepaskatīdamies uz Klovisu, lūdza: Vai es varu mirkli apspries­ties ar saviem biedriem vienatnē?

-   Kā vēlaties, kungs. Kamēr jūs runāsieties, es apmetīšu kādu loku pa ostu. Iedams ārā no nojumes, kapteinis pārvaicāja: Pie­dodiet, kāds bija jūsu vārds? Baidos, ka iepriekš tam nepievērsu uzmanību vai arī aizmirsu atmiņa beidzamajā laikā niķojas.

-   Dižveseris. Mani sauc par Dižveseri.

-   Ak jā, protams. Labs vārds.

Kad durvis aizvērās, Horsts un Baldors pieliecās tuvāk Rora­nam. Baldors uztraucās: Mēs nevaram atļauties viņu nolīgt.

-   Mēs nevaram atļauties nenolīgt, Rorans iebilda. Mums nav zelta, lai nopirktu baržu, turklāt es negribētu pats mācīties ar to kuģot tad, kad no tā ir atkarīgas visa ciema dzīvības. Būs ātrāk un drošāk samaksāt par apkalpi.

-   Tas tomēr ir pārāk dārgi, Horsts papurināja galvu.

Rorans pabungoja ar pirkstiem pa margapmali. Mēs varam

samaksāt Klovisa prasītās divsimt kronas. Kad tiksim līdz Teir­mai, mēs vai nu nozagsim baržas, izmantojot apgūtās kuģošanas iemaņas, vai sasiesim Klovisu un viņa vīrus, līdz tiksim projām kā citādi. Tādējādi mums nebūs jāmaksā atlikušās četrsimt kronas un jūrnieku algas.

-   Man īsti nepatiktu nokrāpt kādam viņa godīgi nopelnīto naudu, Horsts sacīja. Es nejustos diez cik labi.

-   Arī man tas nepatīk, bet vai mums ir kāda cita iespēja?

-   Kā mēs visi satilpsim uz baržām?

-   Lūgsim, lai Kloviss piestāj kādu līgu tālāk, kur tas no Nardas nebūtu redzams.

Horsts nopūtās. Labi, tā arī darām, kaut gan īsti priecīgs es neesmu. Baldor, pasauc Klovisu atpakaļ līgsim viņu.

Tovakar kārvahallieši sapulcējās ap mazu, zemē ieraktu uguns­kuru, lai dzirdētu par Nardā notikušo. Tupēdams zemē, Rorans raudzījās kvēlojošajās oglēs un klausījās Ģertrūdes un trīs brāļu stāstā par viņu piedzīvojumiem. Ziņas par Rorana un Eragona plakātiem ciematnieki sagaidīja ar tramīgu murdoņu.

Kad Darmens bija beidzis, viņa vietā stājās Horsts un īsos, strupos teikumos izstāstīja par to, ka kārtīgu kuģu Nardā nav, par krāvēja ieteikto Klovisu un pēcāk noslēgto vienošanos. Taču tajā mirklī, kad no Horsta mutes izskanēja vārds "baržas", klausītāju dusmīgie un neapmierinātie izsaucieni pārmāca kalēja balsi.

Iznācis priekšā, Lorings pacēla rokas, pievērsdams ciematnieku uzmanību. Baržas? iesaucās kurpnieks. Baržas? Mēs nevēlamies nekādas smirdīgas baržas! Viņš nospļāvās pie kājām, skanot atbalsta saucieniem no pūļa.

-   Klusāk! Delvins sacīja. Ja tā bļaustīsimies, mūs sadzir­dēs. Kad uguns sprakstēšana atkal bija skaļākais dzirdamais troksnis, viņš lēnā balsī turpināja: Es piekrītu Loringam. Baržas mums neder. Tās ir pārāk lēnas un nedrošas. Turklāt mēs būsim saspiesti kā siļķes vienā mucā, bez mazākās iespējas mirklim vienatnē, bez kāda patvēruma. Un cik ilgi? Horst, Elēne ir sestajā mēnesī. Tu taču negribi, lai viņa un citi, kas nejūtas veseli vai gana stipri, nedēļām ilgi sēdētu svelmainos saules staros.