Vecākais

-   Mēs varam pārvilkt pāri tilpnēm brezentu, Horsts atbil­dēja. Nekas labs jau tas nav, bet vismaz pasargātu mūs no saules un lietus.

Kārvahalliešu sačukstēšanos pārtrauca Birgitas balss: Mani uztrauc vēl kas cits. Ļaudis pašķīrās, lai viņa varētu iznākt pie ugunskura. Ja sarēķinām divus simtus Klovisam maksājamo kronu un naudu, ko Darmens ar brāļiem iztērēja šodien, esam palikuši teju tukšiem makiem. Mūsu bagātība atšķirībā no pil­sētnieku bagātības nekad nav slēpusies zeltā, bet mājlopos un saimniecībās. Mūsu saimniecības palika Kārvahallā, un atlicis ir vien pāris lopiņu. Pat ja mēs kļūstam par pirātiem un baržas nozogam, kā mēs nopirksim pārtiku ceļojumam līdz Teirmai un pēc tam tālāk uz dienvidiem?

-   Svarīgi, Horsts noducināja, būtu vispirms nokļūt līdz Teirmai. Kad būsim tur, tad domāsim par to, kā rīkoties turp­māk… Iespējams, mums nāksies ķerties pie krasākiem paņēmie­niem.

Loringa kaulainā seja savilkās grumbu mudžeklī. Pie krasā­kiem? Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad līdzšinējais ceļojums nebija gana krass? Lai ko tu teiktu, es nesēdīšos tajās nolāpītajās baržās, vēl jo vairāk pēc tā visa, ko mēs pārcietām Korē. Baržas ir pare­dzētas graudiem un lopiem. Mums ir vajadzīgs kuģis ar kajītēm un nārām, kurās var ērti izgulēties. Kāpēc nepagaidīt vēl nedēļu vai mazliet ilgāk, ja nu ierodas kāds kuģis, kuru varam nolīgt? No tā taču nekļūs ļaunāk, ko? Vai varbūt… Lorings turpināja skaļi prātot krietnu stundas ceturksni, sadomādams veselu iebildumu gūzmu, tad deva vārdu Teinam un Ridlijam, kuri atbalstīja viņa viedokli.

Taču runas aprāvās, kad Rorans izlocīja kājas un izslējās pilnā augumā, ar piecelšanos vien apklusinādams kārvahalliešus. Viņi aizturētu elpu gaidīja vēl vienu aizrautīgu runu.

Vai nu baržas, vai gājiens kājām, jauneklis pateica.

Un tad devās gulēt.

KAD VESERIS KRĪT

Kad Rorans izrausās no telts, kurā nakšņoja kopā ar Baldoru, augstu virs galvas karājās spožs mēness. Jauneklis aizčāpoja līdz nometnes robežai un nomainīja sardzē stā­vošo Albrihu.

Neko neparastu nemanīju, Albrihs nočukstēja un aizslīdēja tumsā.

Rorans nospriegoja loku un iesprauda zemē pa ķērienam trīs bultas ar zosu spalvām galā, tad ietinās ciešāk segā un saritinājās pie klints, kas slējās pa kreisi no viņa. No šīs vietas varēja lieliski pārskatīt nogāzi un tuvējos tumšos pakalnus.

Rorans bija pieradis sadalīt apkārtni kvadrātos un tad katru rūpīgi pētīt veselu minūti, mēģinot ieraudzīt kādu kustību vai gaismas atblāzmu, kas varētu liecināt par ienaidnieka tuvošanos. Taču drīz vien jaunekļa domas aizklīda no šīs garlaicīgās nodar­bes, sapņainā juceklībā svaidīdamās no viena priekšmeta pie cita. Viņš iekoda vaiga iekšpusē, lai piespiestu sevi sakopot uzmanību. Tik siltā laikā bija grūti palikt nomodā…

Rorans priecājās, ka viņam nebija iekritusi kāda no divām sardzes maiņām pirms rītausmas, jo tās neļāva kārtīgi izgulēties, tāpēc visu dienu viņš jutās noguris.

Uzbrāzmoja vējš, pakutinādams ausi un likdams pār kaklu pār­skriet nelāgai nojausmai. Savādais pieskāriens nobiedēja Roranu, nodzēsdams visas sajūtas un to vietā atstādams vien pārliecību, ka viņam un pārējiem kārvahalliešiem draud nāves briesmas. Sirdij strauji sitoties, viņš drebēja kā drudzī, savaldīdamies, lai nebūtu jāņem kājas pār pleciem.

Kas ar mani notiek ?! Pat bultas uzlikšana uz stiegras prasīja neticamu piepūli.

Austrumos pie apvāršņa pavīdēja ēna. Saskatāma vien kā tukšums starp zvaigznēm, tā līdzīgi saplosītam šķidrautam slī­dēja pār debesīm, līdz aizsedza mēnesi, kur tā uz brīdi aizkavējās.

Izgaismotus no aizmugures, Rorans ieraudzīja razaku dīvainā auļotāja caurspīdīgos spārnus.

Melnais neradījums atvēra knābi un izgrūda garu, griezīgu spiedzienu. Rorans saviebās skaņas skaļums un augstums sāpīgi iedzēla ausīs, asinis stindzināja, bet prieku un cerību pārvērta nomāktībā un izmisumā. Kliedziens pamodināja visu mežu. Putni un dzīvnieki daudzu jūdžu apkārtnē pamodās ar satrauktu, baiļu pārņemtu balsu kori, un, Roranam par lielu satraukumu, tiem pievienojās arī kārvahalliešu nu jau pavisam nelielais ganām­pulks.

Streipuļodams no koka pie koka, Rorans atgriezās nometnē, čukstēdams ikvienam sastaptajam: Tuvumā ir razaki. Esiet klusi un palieciet savās vietās. Viņš ievēroja, ka arī pārējie sargi steidzīgi apstaigā ciematniekus, atgādinādami tiem ko līdzīgu.

No telts ar šķēpu rokā izmetās Fisks un ierēcās: Vai mums uzbrūk? Kas sacēla šo nolāpīto… Tajā mirklī Rorans uzgāzās virsū namdarim, lai apklusinātu viņu, un, nogāzies uz ievainotā labā pleca, sāpēs izgrūda apslāpētu vaidu.

-   Razaki, Rorans nogārdza.

Fisks sastinga un čukstus vaicāja: Ko man darīt?

-   Palīdzi nomierināt lopus.

Abi kopā aizlavījās cauri nometnei uz tuvējo pļaviņu, kur nakšņoja kazas, aitas, ēzeļi un zirgi. Zemnieki, kam piederēja vairums mājlopu, gulēja tuvāk saviem aizbilstamajiem; viņi bija pamodušies un mēģināja nomierināt dzīvniekus. Rorans pateicās liktenim, ka savā paranojā bija uzstājis, lai lopus piesietu gar pļa­vas malu, kur koki un krūmi palīdzētu tos paslēpt no nevēlamām acīm.