Vecākais

Mēģinādams nomierināt aitu pulciņu, Rorans pacēla skatienu uz baiso melno ēnu, kas vēl arvien aizsedza mēnesi kā milzīgs sikspārnis. Jauneklis ar šausmām pamanīja, ka tā sāk virzīties uz viņu slēptuves pusi. "Ja tas briesmonis atkal iebrēksies, mēs būsim pagalam."

Tad, kad razaks parādījās virs nometnes, vairums dzīvnieku bija apklusuši, izņemot kādu ēzelīti, kurš spītīgi turpināja īdēt.

Rorans, ilgi negaidīdams, nometās uz viena ceļa, uzmeta bultu uz stiegras un ietrieca to lopiņam starp ribām. Šāviens trāpīja tieši mērķī, un dzīvnieks bez skaņas novēlās zemē.

Tomēr izrādījās par vēlu ēzeļa brēcienus bija sadzirdējis razaks. Briesmonis pagrieza galvu klajuma virzienā un sāka nolaisties, izstiepis nagus uz priekšu un apdvesdams visu ar neiz­turamu smirdoņu.

"Ir pienācis laiks, lai pārliecinātos, vai mēs spējam nogalināt visļaunākos murgus," Rorans nodomāja. Fisks, nometies kņūpus viņam līdzās, pasvārstīja rokā šķēpu, gatavodamies sviedienam, tikko bi'iesmonis nonāktu aizsniedzamības robežās.

Mirklī, kad Rorans uzvilka loku cerēdams sākt un beigt kauju ar vienu trāpīgu šāvienu -, viņa uzmanību novērsa kus­tību vilnis mežmalā. No krūmiem izlēkšoja briežu bars. Tie aizauļoja pāri pļavai, nelikdamies ne zinis par kārvahalliešiem un lopiem, jo dzīvniekus dzina vienīgi alkas izglābties no razaka. Gandrīz veselu minūti brieži šāvās garām Roranam, sacirzdami mālaino augsni ar saviem asajiem nagiem un pa brīdim pazibinādami mēnessgaismā balto ieloku ieskautās acis. Pārbiedētie radījumi atradās tik tuvu, ka jauneklis spēja saklausīt to saraus­tīto elpu.

Šķita, ka daudzie brieži izkliedējuši briesmoņa aizdomas un novērsuši tā uzmanību no ciematniekiem, jo spārnotais monstrs likās pārdomājam, tad apmeta vēl vienu loku pār pļavu, lai pēcāk pagrieztos uz dienvidu pusi un aizslīdētu tālāk gar kori, beigu beigās pazuzdams naktī.

Rorans un pārējie kārvahallieši palika kā sastinguši savās slēptuvēs, līdzīgi plēsoņas medītiem trušiem, kuri baidās, ka razaka aizlidošana ir tikai manevrs, lai izvilinātu tos atklātā vietā, kur tiem uzbruktu otrs radījums, kas palicis uzglūnēt no slēpņa. Saspringuši un uztraukti viņi nogaidīja vairākas stun­das, vairīdamies pakustināt kaut pirkstu, ja nu vienīgi tādēļ, lai uzvilktu loku.

Kad mēness sāka laisties uz rietu, tālumā atskanēja razaka sirdi stindzinošā kliedziena atbalss… un tad viss noklusa.

"Mums paveicās," Rorans nosprieda, pamozdamies nākamajā rītā. "Bet mēs nevaram paļauties, ka veiksme mūs izglābs arī nākamajā reizē."

Pēc razaka parādīšanās nevienam vairs nebija iebildumu pret ceļošanu baržā. Gluži pretēji, visi vēlējās pēc iespējas ātrāk doties projām, daudzi pat apjautājās Roranam, vai nevar sarunāt aizce­ļošanu jau šodien, nevis gaidīt līdz rītam.

-   Kaut nu tas būtu iespējams, viņš atbildēja, taču mums vēl ir pārāk daudz darāmā.

Vēl pirms brokastīm viņš kopā ar Horstu un vēl vairākiem vīriem devās uz Nardu. Rorans apzinājās, ka viņš riskē, jo varēja tikt sazīmēts, tomēr veicamais uzdevums bija pārāk svarīgs, lai uzticētu to kādam citam. Turklāt jauneklis bija pārliecināts, ka šobrīd viņa izskats stipri atšķiras no plakātā attēlotā, tāpēc nevie­nam neienāks prātā, ka tas varētu būt viens un tas pats cilvēks.

Šoreiz viņi iekļuva pilsētā bez kādām grūtībām, jo pie vārtiem stāvēja cits sargu pāris. Viņi devās uz ostu un aizgādāja Klovisam salīgtos divus simtus kronu. īpašnieks komandēja vīru pulciņu, kas gatavoja baržas braucienam.

-   Paldies tev, Dižveseri, kapteinis pateicās, piesiedams mai­siņu ar monētām pie jostas. Kas gan labāk par zeltu padara gai­šāku cilvēka dienu? Viņš aizveda kārvahalliešus pie darba galda un izritināja uz tā Nardas apkārtnes ūdeņu karti ar piezīmēm par dažādu straumju stiprumu, klinšu, smilšu sēkļu un citu bīstamu veidojumu izvietojumu un dziļuma mērījumiem daudzu gadu des­mitu garumā. Ar pirkstu novilcis līniju līdz mazam līcītim tieši uz dienvidiem no Nardas, Kloviss sacīja: Te mēs uzņemsim jūsu lopus. Šajā gadalaikā paisumi un bēgumi nav lieli, taču mēs nevē­lamies cīnīties ar tiem, tāpēc neņemiet ļaunā, bet mums jādodas projām tūlīt pēc tam, kad paisums sasniegs augstāko punktu.

-   Paisums? Rorans pārvaicāja. Vai tad vieglāk nebūtu sagaidīt bēgumu un ļaut tam iznest mūs jūrā?

Kloviss pielika pirkstu pie deguna un piemiedza aci. Jā, tas tiesa, un arī es esmu tā sācis ne vienu vien braucienu. Taču šoreiz negribam atrasties pludmalē, dzenot jūsu lopus uz klāja, kad sāk celties ūdens, tas aiznestu mūs tālāk uz zemes pusi. Ja izvēlēsimies paisumu, tad tādas briesmas nedraudēs. Tiesa, mums jākustas raiti, lai nepaliktu uz sēkļa, kad ūdeņi sāks atkāpties. Ja tas izdosies, jūra papūlēsies mūsu vietā, ko?

Rorans pamāja. Viņš uzticējās Klovisa pieredzei. Cik viru vajadzēs, lai aizpildītu komandas?