Vecākais

Sirmais vīrs saviebās. Tu melo. Es reiz izmēģināju algotņa amatu un biežāk gāju gulēt neēdis nekā ēdis. Cik tad jūsu tirgotāju pulks ir liels? Septiņi vakar un divpadsmit šodien trīspadsmit, ieskaitot tevi. Izskatās pārāk liels pulks pāris vei­kalnieku pavadīšanai. Sarga acis samiedzās šaurāk, kad viņš ņēmās pētīt Rorana seju. Tu izskaties kaut kur redzēts. Kā tad tevi godāt?

-   Dižveseris.

-   Un varbūt tavs priekšvārds ir Rorans, ko…

Rorans trieca šķēpu uz priekšu, caururbdams sirmā kareivja kaklu. Izšļācās spilgti sarkanu asiņu šalts. Atlaidis šķēpa kātu, Rorans izrāva veseri un pagriezās, lai ar vairogu atvairītu otra kareivja āvu. Tad veseris apmeta gaisā slaidu loku un Rorans sašķaidīja vīra bruņucepuri.

Viņš elsodams stāvēja starp abiem līķiem. Tagad esmu noga­linājis desmit. ^

Orvals un pārējie vīri satriekti vērās uz Roranu. Nespēdams izturēt viņu skatienus, Rorans uzgrieza tiem muguru un pamāja uz caurteku, kas bija izbūvēta zem ceļa. Paslēpiet ķermeņus, pirms kāds tos ir pamanījis, viņš strupi pavēlēja. Vīri metās izpildīt rīkojumu, bet Rorans tikmēr nopētīja mūrus, vai nemanīs vēl kādu sargu. Par laimi, nevienu nemanīja nedz uz mūriem, nedz uz ielas vārtu tuvumā. Viņš noliecās un izrāva savu šķēpu, ar zāles kumšķi notīrīja asmeni.

-    Darīts, izrāpies no grāvja, ziņoja Mandels. Par spīti bārdai, jaunais vīrietis izskatījās bāls.

Rorans pamāja un, saņēmis dūšu, vērsās pie vīriem. Klau­sieties. Mēs dosimies uz piestātnēm raitā, bet nosvērtā solī. Mēs neskriesim. Ja sacelsies trauksme iespējams, kāds tomēr kaut ko dzirdēja vai manīja -, izturieties pārsteigti, izrādiet ziņkāri, bet ne bailes. Lai ko jūs darītu, nedodiet cilvēkiem iemeslu turēt mūs aizdomās. No tā ir atkarīgas jūsu tuvinieku un draugu dzīvības. Ja mums uzbruktu, jāparūpējas tikai par vienu lai baržas dotos ceļā. Nekam citam nav nozīmes. Vai visi visu saprata?

-   Skaidrs, Dižveseri, vīri atbildēja.

-   Tad ejam.

Soļodams cauri Nardai, Rorans izjuta tādu spriedzi, ka likās viņš varētu uzsprāgt tūkstoš sīkās lauskās. Par ko es esmu sevi padarījis? viņš prātoja. Jauneklis nopētīja katru pretimnācēju vīrus, sievietes, bērnus, pat suņus, mēģinādams saskatīt iespēja­mos ienaidniekus. Viss apkārt šķita nedabiski spilgts un izzīmēts līdz katram sīkumam; likās, ka viņš spēj saskatīt katru diedziņu cilvēku drānās.

Ostā viņi nonāca bez kādiem kavēkļiem. Kloviss ieminējās: Agri gan, Dižveseri. Man tas cilvēkos patīk. Ļaus mums visu sakārtot uz Ūsiņu, pirms dodamies jūrā.

-   Vai mēs varam būrāt projām jau tagad? Rorans vaicāja.

-   Tas nu gan nebūtu prāta darbs. Jāpagaida, līdz paisums būs beidzis kāpt, jā gan. Kloviss apklusa un pirmo reizi kārtīgi nopētīja trīspadsmitnieku. Tad kapteinis sacīja: Klau, kas noti­cis, Dižveseri? Jūs izskatāties tā, it kā būtu redzējuši vecā labā Galbatoriksa rēgu.

-   Tas nav nekas tāds, ko pāris stundās svaigā jūras gaisā nevarētu izvēdināt, Rorans attrauca. Viņš bija tā uztraucies, ka nespēja pasmaidīt, tomēr izdarīja visu iespējamo, lai sejas izteiksme kļūtu kaut nedaudz rāmāka, tā cerot nomierināt kap­teini.

Kloviss uzsvilpa un pasauca divus jūrniekus no baržām. Abi bija nosauļojušies lazdu rieksta brūnumā. Šis te ir Torsons, mans pirmais palīgs, kapteinis iepazīstināja, norādīdams uz vīru labajā pusē. Uz Torsona kailā pleca bija ietetovēts lidojošs pūķis. Viņš būs galvenais uz "Meribellas". Un šis melnais suns ir Flints. Viņš komandēs "Edelīnu". Kamēr esat uz klāja, katrs viņu vārds ir likums tāpat kā manējais uz "Sarkanā vepra". Jūs visi paklausieties viņiem un man, nevis Dižveserim… Tagad, ja sapratāt mani, varat to apliecināt ar skaļu "jā".

-   Jā, atsaucās kārvahallieši.

-   Tā, tagad tiekam skaidrībā: kuri būs palīgi un kuri apsargi? Pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība, es nespētu atšķirt vienus no otriem.

Jau piemirsuši Klovisa piekodinājumu, ka tagad visu noteiks viņš, nevis Rorans, ciematnieki pievērsās jauneklim, lai saprastu, vai paklausīt kapteinim. Rorans pamāja, un vīri sagrupējās divos pulciņos, kurus Rorans sadalīja vēl sīkākās grupiņās, norādot, uz kuras baržas katram kārvahallietim kāpt.

Turpmākās pusstundas laikā Rorans kopā ar jūrniekiem bei­dza gatavot "Sarkano vepri" ceļam, vienlaikus klausīdamies, vai nemanīs kādu trauksmes zīmi. Mūs sagūstīs vai pat nogalinās, ja kavēsimies ilgāk, viņš nodomāja un, uzmetis skatienu ūdenslīme­nim pie piestātņu pāļiem, norausa no pieres sviedrus.

Rorans satrūkās, kad Kloviss saņēma viņa apakšdelmu.

Gluži neapzināti jauneklis paķēra veseri un līdz pusei izvilka no aizjostes. Nemiers bija aizžņaudzis kaklu.

Klovisu šāda iztrūkšanās pārsteidza. Klau, Dižveseri, es tevi visu laiku vēroju un netieku gudrs kā tu panāc tādu uzticību no saviem vīriem? Esmu burājis ar neskaitāmiem kapteiņiem, pat nespēšu visus atcerēties, tomēr neviens no tiem nav spējis panākt tādu paklausību, nepaceļot balsi.

Rorans nesavaldījās un iesmējās. Es tev atklāšu savu noslē­pumu. Es viņus izglābu no verdzības vai pat apēšanas.