Vecākais

-   Sauc šos, kā gribi, bet es nesalīgu vest cilvēkus uz Teirmu. Kādēļ gan tu man neatklāji, ko taisies pārvadāt, es tagad sāku prātot un vienīgā atbilde, ko spēju saskatīt pie apvāršņa, liecina: lai kas tev būtu aiz ādas, tas nozīmē nepatikšanas… nepatikšanas tev un nepatikšanas man. Man vajadzētu jūs vienkārši izsēdināt krastā un atgriezties Nardā.

-   Bet tu to nedarīsi, Rorans stindzinoši klusi noskaldīja.

-   Tiešām? Kāpēc tad ne?

-   Tāpēc, Klovis, ka man šīs baržas ir vajadzīgas, un es darīšu visu iespējamo, lai tās paturētu. Visu. Izpildi salīgto, un tevi gaida mierīgs ceļojums un atkalredzēšanās ar Galinu. Ja ne… Draudi izklausījās draņķīgāk, nekā bija domāti; Rorans netaisījās noga­lināt Klovisu, tomēr, ja kapteinis nepiekristu, viņš bija gatavs nardieti izsēdināt jebkurā piekrastē.

Klovisa seja piesarka, taču viņš pārsteidza Roranu, nokremšļojoties un nosakot: Skaidrs, Dižveseri. Apmierināts ar kap­teiņa piekrišanu, Rorans atkal pievērsās pludmalei.

Tad aiz viņa kaut kas noklakšķēja.

Gluži instinktīvi Rorans pieliecās, palēca sāņus un aizsedza galvu ar vairogu. Viņa roka nodrebēja, kad pret vairogu sašķīda atsaites tapa. Rorans nolaida aizsegu un drūmi paskatījās uz Klo­visu, kurš pa klāju lēnām kāpās atpakaļ.

Rorans papurināja galvu, nenovērsdams acis no pretinieka.

-   Tu, Klovis, mani nepieveiksi. Es vaicāšu vēlreiz: vai tu pildīsi salīgto? Ja ne, es izsēdināšu tevi krastā, pārņemšu laivas savā ziņā un piespiedīšu tavus vīrus kopā ar mani doties līdz Teirmai. Es nevēlos izpostīt tavu arodu, bet ja tu mani piespiedīsi to darīt… Kā būs? Šis var būt parasts, mierīgs brauciens, ja tu mums palīdzēsi. Atceries, mēs tev jau samaksājām.

Saņēmies un lepni izriezis krūtis, Kloviss atbildēja: Ja es piekritīšu, tad tev būs jāpagodina mani ar skaidrojumu, kāpēc bija vajadzīga šī krāpšanās, kāpēc šie cilvēki atrodas krastā un no kurienes viņi nāk. Lai cik zelta tu man solītu, es nedarīšu neko tādu, kas neatbilst maniem uzskatiem; nedarīšu gan. Vai jūs esat laupītāji? Vai kalpojat nolāpītajam karalim?

-   Tas, ko es varu izstāstīt, pakļaus tevi vēl lielākām bries­mām.

-   Es uzstāju.

-   Vai esi dzirdējis par Kārvahallu Palankāra ielejā? Rorans vaicāja.

Kloviss pasvārstīja plaukstu. Reizi vai divas. Kāpēc tu jautā?

-   Tu redzi šo ciematu tur, pludmalē. Mums bez kāda iemesla uzbruka Galbatoriksa kareivji. Mēs pretojāmies, bet, kad stā­voklis kļuva ļaunāks, šķērsojām Kori un gar krastu sasniedzām Nardu. Galbatorikss ir piedraudējis ikviens kārvahallietis, lai tas būtu vīrs, sieva vai bērns, tiks nogalināts vai padarīts par vergu. Lai izdzīvotu, mums ir tikai viena iespēja nokļūt līdz Surdai. Rorans apzināti neminēja razakus; viņš negribēja pārbiedēt Klovisu līdz nāvei.

Rūdītais jūras vilks izskatījās nobālējis. Vai jums vēl arvien dzenas pakaļ?

-   Dzenas gan. Tikai Impērijai mūs vēl ir jāatrod.

-   Un vai tu zini, kāpēc pilsētā sacēlās trauksme?

Ļoti klusu Rorans atzina: Es nogalināju divus kareivjus, kas atpazina mani. Atzīšanās pārsteidza Klovisu kapteinim iepletās acis, viņš paspēra pāris soļu atpakaļ, un, sažņaudzoties dūrēm, zem apakšdelmu ādas noviļņoja muskuļi. Kāda būs tava izvēle, Klovis? Krasts jau ir tuvu.

Kad jūrnieka pleci nošļuka un no sejas nozuda bramanīgā izteiksme, Rorans zināja, ka guvis virsroku. Velns par stenderi! Es karalim neesmu nekāds draugs; aizgādāšu jūs līdz Teirmai. Bet pēc tam vairs negribu jūs ne acīs redzēt.

-   Vai apsoli, ka nemēģināsi kādu nakti aizšmaukt vai kā citādi mūs piemānīt?

-   Apsolu, apsolu.

Smiltis un akmeņi nošvirkstēja zem "Sarkanā Vepra" priekšvadņa, baržai piestājot pludmalē. Tai sekoja arī abas pārējās baržas. Ūdens bezgalīgā, ritmiskā sišanās pret krastu atgādināja milzīga briesmoņa elpošanu. Kad buras bija nolaistas un laipas izmestas krastā, Torsons un Flints ieradās uz "Sarkanā Vepra", lai noprasītu Klovisam, kas te īsti notiek.

-   Mums ir mainījušies plāni, Kloviss atbildēja.

Rorans izskaidroja stāvokli paturēdams pie sevis patieso iemeslu, kāpēc kārvahallieši bija spiesti pamest Palankāra ieleju, tad izlēca smiltīs un devās ļaužu pūlī sameklēt Horstu. Pama­nījis kalēju, Rorans pavilka viņu sāņus un izstāstīja par diviem nogalinātajiem Nardā. Ja viņi sapratīs, ka es aizburāju jūrā kopā ar Klovisu, mums pakaļ var dzīties jātnieki. Tāpēc, jo ātrāk visi tiks uz baržām, jo labāk.

Horsts ieskatījās jauneklim dziļi acīs. Tu esi kļuvis par skarbu vīru, Roran, par tik skarbu, kāds es nekad nebūšu.

-   Dzīve mani piespieda.

-   Tikai neaizmirsti, kas tu esi.

Nākamās trīs stundas Rorans pavadīja, kraudams un kārto­dams ciematnieku mantas "Sarkanajā Veprī", līdz Kloviss atzina, ka viss ir kārtībā. Saiņus vajadzēja nostiprināt, lai tie, pēkšņi veļoties, kādu nesavainotu, turklāt tos nācās izvietot tā, lai barža taisni sēdētu ūdenī. Tas izrādījās visai sarežģīts uzdevums, jo saiņi bija dažāda lieluma un smaguma. Tad nācās uzmānīt uz klāja arī dzīvniekus, kuriem tas diez ko nepatika, un piesiet tos pie laivu bortā iestiprinātajiem dzelzs riņķiem.