Vecākais

Kad Eragons nonāca līdz elfas kambariem, vieglās durvis bija pavērtas. Viņš pieklauvēja, taču neviens neatbildēja. Jauneklis iegāja plašā viesistabā ar vīnstīgām noaugušām sienām un pavē­rās apkārt, ieklausīdamies, vai nedzirdēs tuvojamies soļus. No lielās telpas pavērās skats uz mazu guļamistabu vienā un kabinetu otrā pusē. Uz sienas bija redzami divi daiļņi: viens portrets attē­loja bargu, lepnu elfu ar sudrabotiem matiem Eragons nojauta, ka tas varētu būt karalis Evandars, bet otrā bija redzams jaunāks elfs, kuru jauneklis nepazina.

Eragons klīda pa apartamentiem, pētīdams iedzīvi, bet neko neaiztikdams, baudīdams iespēju ieskatīties Arjas dzīvē, vēro­dams, vai neuzzinās ko jaunu par to, ar ko viņa aizrāvās, par to, kā viņa pavadīja savu brīvo laiku. Līdzās elfas gultai viņš pamanīja stikla lodi ar tajā iekausētu melnā dižvīteņa ziedu; uz galda ievē­roja kārtīgi saliktus vīstokļus ar tādiem nosaukumiem kā "Osilons: ziņojums par ražu" un "Armijas pārvietošanās pie Gileadas sargtorņa"; uz erkerā ierīkotā atvērtā loga palodzes stāvēja trīs mazmazītiņi koki, kas bija izaudzēti kā senvalodas rakstu zīmes un nozīmēja "miers", "spēks" un "viedums"; līdzās kociņiem gulēja papīra strēmele, uz kuras varēja izlasīt nepabeigtu dzejoli, ko izraibināja izsvītroti vārdi un steigā uzšņāptas piezīmes. Dze­jolis skanēja šādi:

Zem mēness, baltā mēness Rāms sudrabezers plešas Starp biezokņiem un brikšņiem, Un tumšām priedēm.

Krīt akmens, dzīvais akmens. Lūst spožie mēness stari Starp biezokņiem un brikšņiem, Un tumšām priedēm.

Lūk, gaismas strēles ņirbot

Pār ūdens virsmu plešas,

Un klusais kalnu ezers

Kā snaudā nodreb.

Un naktī, tumšā naktī

Klīst apmulsušas ēnas,

Kas kādreiz…

Uz mazā galdiņa pie ieejas Eragons nolika savu ziedu pušķi un pagriezās, lai dotos projām. Jauneklis sastinga durvīs stāvēja Arja. Šķiet, elfu viņa klātbūtne pārsteidza, taču vēl pēc mirkļa karalienes meita paslēpa savas jūtas zem bezkaislīgas maskas.

Viņi klusēdami vērās viens otrā.

Eragons pacēla ziedus un nedroši pastiepa uz Arjas pusi. Es neprotu radīt īpašu, tev veltītu puķi, kā to izdarīja Faolins, taču šīs ir skaistākās, ko spēju atrast, un es tās atnesu no tīras sirds.

-   Es, Eragon, nevaru tās pieņemt.

-   Nu, tā nav… tā nav tāda dāvana, nepārproti. Jauneklis apklusa. Es nemēģinu taisnoties, taču pirms daiļņa uzburšanas neaptvēru, ka tas nostādīs tevi tik nelāgā stāvoklī. Es to dziļi nožēloju un gribēju tev atvainoties… Es tikai gribēju izgatavot dailni, nevis radīt sarežģījumus. Un es lieliski saprotu manu nodarbību svarīgumu tu vari būt droša, ka nepametīšu tās novārtā, lai sapņotu par tevi. Eragons sašūpojās un atspiedās ar plecu pret sienu, jo viņam pēkšņi noreiba galva un bija vajadzīgs vēl kāds atbalsts, lai noturētos kājās. Tas arī viss.

Elfa krietnu brīdi vēroja jaunekli, tad lēnām pastiepa roku, paņēma ziedus un pacēla tos, lai pasmaržotu. Arjas skatiens ne uz mirkli nenovērsās no Eragona acīm. Ziedi, nesti no tīras sirds, viņa beidzot piekāpās. Elfas skatiens pārskrēja jaunekļa augumam, tad viņa atkal ieskatījās Eragonam acīs. Slimoji?

-   Nē. Mugura.

-   Biju par to dzirdējusi, taču neiedomājos…

Jauneklis atgrūdās no sienas. Man būtu jāiet.

-   Pagaidi. Arja mirkli vilcinājās, tad aizveda viņu pie atvērtā loga un apsēdināja uz mīksti tapsēta sola, kura liektā virsma likās izaugam no sienas. Izņēmusi no skapīša divus kausus, Arja saberza tajos izkaltētas nātru lapas, tad piepildīja traukus ar ūdeni un, pateikusi "Vārīties!", sasildīja tēju.

Vienu no kausiem elfa pasniedza Eragonam, kurš saņēma to abās rokās, lai ķermenis uzsūktu izstrāvoto siltumu. Viņš paska­tījās ārā pa logu pāris desmitu pēdu z&māk pa karalisko dārzu pastaigājās Arjas ciltsbrāļi. Viņi sarunājās un dziedāja, bet tum­stošajā vakara gaisā sāka lidināties jāņtārpiņi.

-   Es vēlētos… Eragons ierunājās, es vēlētos, kaut šādi būtu vienmēr. Tik klusi, tik mierīgi.

Arja apmaisīja tēju. Kā klājas Safirai?

-   Kā jau vienmēr. Un tev?

-   Es pošos atpakaļ pie vārdeniem.

Eragona ķermeni kā zibens šautra pārskrēja satraukums. -Kad?

-   Pēc Asinszvēresta svētkiem. Esmu iestrēgusi te krietni par ilgu, tomēr gribēju vēl pakavēties; arī Islanzadi vēlas, lai pagai­dām palieku Elesmērā. Turklāt… es nekad neesmu piedalījusies Asinszvēresta svinībās un tie ir svarīgākie no mūsu svētkiem. Pāri kausa malai elfa nopētīja Eragonu. Vai Oromiss nekā nespēj tev palīdzēt?

Jauneklis gurdi paraustīja plecus. Viņš izmēģināja visu, ko zināja.

Abi turpināja malkot tēju un vēroja pārus, kas klīda pa dārza celiņiem. Kā veicas mācībās? elfa vaicāja.

-   Labi. Klusuma brīdī, kas iestājās pēc tam, Eragons pacēla papīra loksni, kas gulēja starp kociņiem un pārskrēja ar acīm Arjas rakstītajām vārsmām, it kā lasītu tās pirmoreiz. Vai tu bieži raksti dzeju?