Vecākais

Vecais pūķis ar nagiem sadrupināja oļos pāris klintsbluķu, lai varētu ērtāk iekārtoties nogāzē. Burvestībā, kas bija radīta karalienes Tarmunoras aizgādībā, bija iestrādāts veids, kā saistīt pūka mazuli ar viņa vai viņas Jātnieku. Kad pūķis izlemj nodot olu Jātniekiem, ola tiek apvārdota ar noteiktu burvestību, kuru es jums vēlāk iemācīšu. Tā neļauj pūkītim olā izšķilties, pirms viņš nenonāk saskarsmē ar personu, ar kuru izlemj savienoties. Ņemot vērā to, ka pūķis spēj palikt olā bezgalīgi ilgi, laikam nav īpašas nozīmes, jo mazulim nekādi netiek kaitēts. Tu, Safira, pati tam esi lielisks piemērs.

Saikne, kas izveidojas starp Jātnieku un pūki, ir vien senās, starp mūsu rasēm pastāvošās saiknes pilnīgāks veids. Cilvēks vai elfs kļūst spēcīgāks un glītāks, savukārt pūka negantākās iezīmes izlīdzina Jātnieka saprātīgais skatījums… Eragon, es redzu, ka tev uz mēles ir kāds jautājums. Kāds tas būtu ?

-   Redzi… Viņš vilcinājās. Man ir grūti iedomāties, ka tu vai Safira varētu būt vēl negantāki. Nu, nav jau tā, viņš uztraucies piebilda, ka tas būtu kas slikts…

Zeme nolīgojās, it kā būtu sākusies lavīna, Glēdrs iesmējās, paslēpdams milzīgo aci zem ragainā plakstiņa un tad atkal atvēr­dams to. Tad, ja tev kādreiz izdosies sastapt nesaistītu pūki, tu vairs tā neteiksi. Pūķis viens nejūtas atbildīgs neviena priekšā, tas ņem, ko vēlas, un pat neiedomājas par žēlastību pret kādu, kas nav tā tuvākais rads. Mežonīgie pūki bija nešpetni un lepni, pat iedomīgi… To mātītes izturējās tik draudīgi, ka starp Jātnieku pūķiem pārošanās ar tām skaitījās milzīgs panākums.

Tieši tādēļ, ka trūkst šīs saiknes, Galbatoriksa saikne ar savu otro pūki, Sruikanu, ir tik samaitāta. Sruikans neizvēlējās Gal­batoriksu par savu biedru; kalpot viltvārža neprātam pūki ir pie­spiedusi melnā maģija. Galbatorikss ir radījis starp tevi, Eragon, un tevi, Safira, valdošo attiecību samaitātu atdarinājumu kādu viņš pats zaudēja, kad urgļi nonāvēja viņa pirmo pūki.

Glēdrs apklusa un paskatījās vispirms uz Eragonu, tad uz Safiru. Kustējās tikai viņa acs. Tas, kas jūs saista, ir kas pārāks par jebkādu iespējamu prātu savienību. Jo pirmelementu līmenī ir sakausētas jūsu dvēseles, jūsu būtības. Zelta acs pievērsās Era­gonam. Vai tu tici, ka cilvēka dvēsele ir kaut kas no viņa ķermeņa atsevišķi pastāvošs?

-   Es nezinu, Eragons atzinās. Reiz Safira palīdzēja man iziet no mana ķermeņa un ieraudzīt pasauli caur viņas acīm… Man likās, ka es vairs neesmu saistīts ar savu miesu. Un, ja spēj pastāvēt riebēja izsaukti gari, tad, iespējams, arī mūsu apziņa nav atkarīga no ķermeņa.

Pastiepis priekšķetnas nagu, kas likās ass kā adata, Glēdrs apvēla akmeni, zem kura savā midzenī slēpās klinšu žurka. Pūķis pazibināja sarkano mēli, un žurka nozuda starp viņa žokļiem; Eragons juta, kā izdzisa zvēriņa dzīvība, un saviebās.

Kad tiek iznīcināta miesa, tiek iznīcināta arī dzīvība, Glēdrs sacīja.

-   Bet dzīvnieks taču nav cilvēciska radība, Eragons iebilda.

Vai tad pēc garajām meditāciju stundām tu vēl arvien uzskati,

ka mēs atšķiramies no klinšu žurkas ? Ka mēs esam apveltīti ar kādām brīnumainām īpašībām, kādas nepiemīt citām dzīvām būtnēm un kaut kā saglabā mūsu būtību arī pēc nāves ?

-   Nē, nomurmināja Eragons.

Tā jau es domāju. Mēs esam tik cieši saistīti, ka tad, ja ievaino vai nu pūki, vai Jātnieku, otram ir jānocietina sirds un jāsarauj saikne starp abiem, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām ciešanām, pat neprāta. Un, ņemot vērā to, ka dvēseli nav iespējams atraut no miesas, jums ir jāpretojas kārdinājumam ielaist otra dvēseli savā ķermenī, lai sniegtu tai patvērumu, jo šādi jūs aiziesiet bojā abi. Pat ja tas būtu iespējams, vairāku apziņu pastāvēšana vienā ķermenī būtu kaut kas šausmīgs.

-   Cik briesmīgi, Eragons iestarpināja, būtu mirt vienatnē, šķirtam no sev tuvākās būtnes pasaulē.

Ikviens, Eragon, mirst vienatnē. Lai tu būtu karalis kaujas laukā vai trūcīgs zemnieks, kas guļ gultā ģimenes lokā, neviens nespēj tevi pavadīt tukšumā… Tagad es jum,s iemācīšu atdalīt jūsu apziņas. Sāksim ar…

Eragons paskatījās uz paplāti ar vakariņām, kas bija nolikta viņa koka mājas priekštelpā. Viņš pārlaida acis ēdienam: maize ar lazdu riekstu sviestu, ogas, pupiņas, bļodiņa ar zaļajiem salātiem, divas cieti vārītas olas kuras saskaņā ar elfu ticējumiem nebija apaugļotas -, kā arī krūka, kurā dzirkstīja svaigs avota ūdens. Viņš zināja, ka visi ēdieni ir gatavoti ar īpašu rūpību, ka elfi liek lietā visu savu pavārmākslu, lai viņa maltītes garšotu izcili, un ka pat karalienei Islanzadi netiek pasniegti labāki ēdieni.

Viņš nespēja noskatīties uz pasniegtajiem ēdieniem un novēr­sās.

Es vēlos gaļu, jauneklis ievaidējās un aizsoļoja atpakaļ uz guļamistabu. Safira pacēla galvu no guļvietas. Mani apmierinātu kaut zivs vai putns, jebkas, tikai ne šī nebeidzamā dārzeņu straume. Es nespēju no tiem paēst. Es neesmu zirgs tad kāpēc mani baro kā tādu rikšotāju ?