Vecākais

Viņš pārdomāja pūķa uzdoto jautājumu. Eragons nenosodīja tos, kas uzturā lietoja gaļu, viņš zināja, ka trūcīgam zemniekam tā ir vienīgā iztikšana. Taču pašam ēst gaļu likās nepieņemami, ja nu tikai tad, ja viņš ciestu badu. Tad, kad tu esi bijis truša apziņā un jutis to, ko jūt trusis… ēst šādu dzīvu radību būtu tāpat kā ēst pašam sevi. Jo mēs varam kļūt labāki, Eragons atbildēja Safirai. Vai mums ir jāļaujas vēlmei ievainot vai nogalināt katru, kas mūs sadusmo, atņemt vājākajam visu, ko iekārojam, un nelikties ne zinis par citu jūtām ? Mēs dzimstam nepilnīgi, tāpēc mums jāsargājas no pašu trūkumiem, lai tie mūs neiznīcinātu. Viņš pamāja uz trušiem. Kā Oromiss teica kāpēc gan mums izraisīt nevajadzīgas ciešanas ?

Vai tas nozīmē, ka tu noliegsi visas savas vēlmes ?

Tikai postošās.

Vai esi cieši apņēmies tā rīkoties ?

Jā gan.

Tādā gadījumā, Safira noteica, panākdamās uz viņa pusi, šis būs lielisks saldais. Vienā acumirklī viņa aprija ceptos trušus, tad nolaizīja no akmens iekšas, ar mēles dzelkšņiem saskrāpē­dama plāksni. Es galu galā, nespētu izdzīvot no augiem vien tā ir medījuma, ne pūka barība. Un es atsakos kaunēties par to, kā man ir jāuztur savi dzīvības spēki. Visam pasaulē ir sava vieta. To zina pat trusis.

Es nemēģinu piespiest tevi izjust vainu, Eragons iebilda, uzsiz­dams viņai pa ķetnu. Tas ir mans iekšējs lēmums. Un es negrasos savu izvēli uzspiest kādam citam.

Prātīgi darīts, pūķis sacīja, balsī ieskanoties tik tikko jauša­mam izsmieklam.

SAPLĒSTĀ OLA UN IZPOSTĪTĀ LIGZDA

Saņemies, Eragon, Oromiss mudināja, tomēr balsī varēja saklausīt arī līdzjūtību. Eragons samiedza un izberzēja acis, cenzdamies sakopot uzmanību uz priekšā izklātās, ar zīmēm izraibināto papīra loksni. Atvainojiet, skolo­tāj! Nogurums gausināja katru viņa kustību kā locekļiem pie­sieti svina smagumi. Piemiedzis acis, viņš vēlreiz nopētīja zīmju liekumus un spices, tad pacēla zoss spalvu un atsāka pārrakstīt tekstu.

Cauri logam, kas atradās Oromisam aiz muguras, zaļo joslu virs Telnēras kraujas izraibināja rietošās saules mestās ēnas. Tālumā debesis sašvīkoja viegli, gaisīgi mākoņi.

Pēkšņi Eragonam kājā iecirtās sāpju adata. Nodrebot rokai, viņš nolauza spalvas galu un izlēja tinti uz papīra, sabojādams to. Satrūkās arī galda otrā pusē sēdošais Oromiss un satvēra savu labo roku.

Safira! Eragons iesaucās. Viņš ar prātu mēģināja sasniegt pūķi un, sev par lielu pārsteigumu, atdūrās pret nepārvaramu aizsardzību, ko Safira bija izveidojusi ap sevi. Jauneklis tik tikko spēja sajust viņu. Eragonam likās, ka viņš mēģina satvert spoži nopulēta granīta lodi, kas pārklāta ar eļļu. Safira atkal un atkal izslīdēja no viņa apziņas.

Viņš paskatījās uz Oromisu. Ar viņiem kaut kas ir noticis, vai ne?

Es nezinu. Glēdrs atgriežas, tomēr atsakās runāt ar mani. Paņēmis no sienas savu zobenu Nēglingu, Oromiss izgāja no namiņa un apstājās kraujas malā, ar paceltu galvu gaidīdams zeltītā pūķa parādīšanos.

Eragons nostājās viņam līdzās, prātā pārcilādams visas iespēja­mās un neiespējamās likstas, kas varētu būt piemeklējušas Safiru. Abi pūķi aizlidoja uz ziemeļu pusi pusdienlaikā, lai apmeklētu vietu, ko dēvēja par Sašķaidīto Olu Akmeni, sensenos laikos tur bija ligzdojuši savvaļas pūķi. Lidojums bija licies vienkāršs un drošs. Tie nevarēja būt urgļi elfi viņus neielaiž Duveldenvār­denā, Jātnieks sevi mierināja.

Beidzot augstu starp tumstošajiem mākoņiem parādījās punk­tiņš tas bija Glēdrs. Kad viņš nolaidās, Eragons pūķa labās priekšķetnas aizmugurē pamanīja brūci šņāpiens zvīņu klājumā bija jaunekļa rokas platumā. Zvīņu starpās varēja manīt asinis.

Tikko Glēdrs pieskārās zemei, Oromiss metās tam klāt, bet sastinga, pūķim draudīgi ieņurdoties. Lēkdams uz ievainotās kājas, Glēdrs aizvilkās līdz mežmalai, tad, uzgriezis Eragonam muguru, saritinājās zaru pavēnī un ņēmās laizīt ievainojumu.

Oromiss pagājās uz viņa pusi un notupās āboliņā netālu no Glēdra, tomēr ievērodams pieklājīgu attālumu. Bija skaidrs, ka elfs gaidīs tik ilgi, cik būs nepieciešams. Minūtes ritēja, un Era­gons kļuva arvien nemierīgāks. Beidzot kāda nepateikta zīme ļāva Oromisam pienākt tuvāk Glēdram un apskatīt ievainojumu. Kad elfs uzlika roku uz cirtiena pūķa zvīņās, no viņa gedwēy ignasia uzmirdzēja maģiska gaisma.

-   Kā ievainojums? vaicāja Eragons, kad Oromiss atkal atgrie­zās pie viņa.

-   Izskatās briesmīgi, tomēr tik lielai būtnei kā Glēdrs tā ir vien sīka skramba.

-   Kas noticis ar Safiru? Es vēl arvien nespēju ar viņu sazinā­ties.

-   Tev būtu jādodas pie viņas, Oromiss sacīja. Viņa ir ievai­nota turklāt ne vienā vien veidā. Glēdrs par notikušo neko daudz nepastāstīja, tomēr, ja nojautas mani neviļ, tev vajadzētu pasteigties.

Eragons palūkojās apkārt, mēģinādams iedomāties kādu par kājām ātrāku pārvietošanās līdzekli, un tad ievaidējās, šausmās saprazdams, ka tāda nav. Kā gan es nokļūšu līdz viņai? Tas ir pārāk tālu, lai vienkārši aizskrietu turp, nekādi ceļi turp neved, un es nespēšu…

-   Nomierinies, Eragon. Kā sauca zirgu, uz kura tu atjāji šurp no Siltrimas?