Vecākais

Jātnieks saprata, ka pūķis neļaus tuvoties, tāpēc rīkojās tāpat, kā bija darījis Oromiss, nogaidot Glēdra vēlību: jauneklis notupās starp izmētātajiem un sašķaidītajiem kauliem un gaidīja. Gaidīja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, līdz kājas notirpa un rokas sasala ragā. Taču viņš nežēlojās par neērtībām. Tā bija cena, ko Eragons bija gatavs maksāt, lai palīdzētu Safirai.

Pēc krietna brīža viņa ierunājās: Es izturējos kā muļke.

Ikviens no mums reizēm izturas kā muļķis.

Tas nepadara vieglāku brīdi, kad saproti, ka šī ir tava kārta.

Laikam jau ne.

Es vienmēr esmu zinājusi, kā jārīkojas. Kad gāja bojā Garovs, es zināju, ka pareizi būtu dzīties razakiem pa pēdām. Kad mira Broms, zināju, ka, mums jādodas vispirms uz Gileadu un tad pie vārdeniem. Un, kad nogalināja Ažihadu, es zināju, ka tev jāzvēr uzticība Nasuadai. Man vienmēr ir bijis skaidrs, kurš ceļš jāizvē­las. Izņemot šo brīdi. Šobrīd es neko nesaprotu.

Safira, kas īsti notika ?

Taču tā vietā, lai atbildētu, pūķis mainīja sarunas tematu un sacīja: Vai tu zini, kāpēc šo vietu sauc par Sašķaidīto Olu Akmeni ?

Nezinu gan.

Tāpēc, ka kara laikā starp pūķiem un elfiem elfi mūs izsekoja līdz šai vietai un apkāva visus, kamēr mēs gulējām. Viņi izpostīja mūsu ligzdas, tad, izmantojot maģiju sašķaidīja olas. Todien mežos zem šīs klints lija asiņu lietus. Kopš tās nakts te nav dzīvo­jis neviens pūķis.

Eragons klusēja. Ne jau šī iemesla dēļ viņš bija atsteidzies šurp. Jauneklis bija gatavs gaidīt, līdz Safira spēs saņemties, lai runātu par to, kas bija noticis pirms viņa ierašanās.

Pasaki taču kaut ko! uzstāja pūķis.

Vai ļausi sadziedēt kāju ?

Liec tai mieru.

Tad es klusēšu kā statuja un sēdēšu alas stūrī, līdz pārvērtīšos putekļos, jo tu taču man esi dāvājusi pūka cienīgu pacietību.

Vēl pēc brīža sāka plūst vārdi saraustīti, rūgtuma un paširo­nijas pilni: Man ir kauns to atzīt. Kad mēs ieradāmies Elesmērā un es ieraudzīju Glēdru, mani pārņēma milzīgs prieks, ka ir izdzī­vojis vēl kāds manas rases pārstāvis, izņemot Sruikanu. Iepriekš pūki es biju līdzējusi tikai Broma atmiņās. Un es iedomājos… es iedomājos, ka Glēdrs priecāsies par manu pastāvēšanu tikpat ļoti, kā es priecājos par viņējo.

Bet viņš taču arī priecājās.

Tu nesaproti. Es iedomājos, ka viņš kļūs par manu dzīves­biedru, kaut gan iepriekš biju pārliecināta, ka nāksies visu mūžu aizvadīt vienai. Es iedomājos, ka mēs kopā ļausim atdzimt pūku rasei. Viņa nosprauslojās, un no nāsīm izšāvās liesmu mēles. Taču es kļūdījos. Viņš mani nevēlas.

Eragons rūpīgi izsvēra atbildi, lai neaizvainotu Safiru un vien­laikus nomierinātu viņu. Tas ir tāpēc, ka viņš zina tavs liktenis slēpjas vienā no divām atlikušajām olām. Turklāt nebūtu īsti pareizi, ja viņš pārotos ar tevi, būdams skolotājs.

Vai varbūt viņš neuzskata mani par gana pievilcīgu…

Safira, pūķi nemēdz būt neglīti, un tu esi visskaistākā starp visiem pūķiem.

Es esmu muļke, viņa novilka. Taču tad Safira pacēla kreiso spārnu, aicinādama apkopt viņas ievainojumu.

Eragons piekliboja pie pūķa un nopētīja tumši sarkano brūci, pateicīgs Oromisam par daudzajiem vīstokļiem, kas stāstīja par pūķu anatomiju. Cirtiens viņš šaubījās, kas bija vainīgs, nags vai zobs, bija pāršķēlis četrgalvaino muskuli zem Safiras ādas, tomēr ne tik dziļi, lai atsegtu kaulu. Eragons neskaitāmas reizes bija apārstējis virspusējas skrambas, taču šoreiz ar to vien nebūtu gana bija jāsadziedē arī savainotais muskulis.

Eragons izmantoja garus un sarežģītus buramvārdus, kaut gan pat nesaprata visas to daļas, jo bija iegaumējis burvestību no kāda sena teksta, kas neko daudz nepaskaidroja, tikai norādīja, ka tad, ja nav lauzti kauli vai skarti iekšējie orgāni, "šie burvju vārdi izārstēs jebkuru varmācīgā ceļā gūtu brūci, izņemot drūmo nāvi". Tikko jauneklis bija beidzis burties, viņš ar apbrīnu vēroja, kā Safi­ras muskulis sakustējās zem plaukstas, vēnas, nervi un muskuļu šķiedras saauga kopā un šķēlums aizvērās. Ievainojums bija tik liels, ka, ņemot vērā paša vājumu, viņš neuzdrīkstējās to dziedēt tikai ar paša enerģiju, tāpēc Eragons izlīdzējās arī ar Safiras spēku.

Tagad tur niez, pūķis noteica, kad dziedēšana bija galā.

Eragons nopūtās un atslīga pret raupjo bazalta sienu, cauri puspievērtajiem plakstiņiem vērodams saulrietu. Rādās, ka tev mani nāksies stiept projām no šejienes uz savas muguras. Esmu pārāk noguris, lai pakustētos.

Pūķim pagriežoties, sausi nočabēja alas grīda, un Safira nolika galvu turpat uz kauliem līdzās Eragonam. Kopš ierašanās Elesmērā esmu izturējusies pret tevi nelāgi. Es neņēmu vērā tavu padomu, kaut gan man vajadzēja klausīt tevi. Tu brīdināji mani par Glēdru, bet es biju pārāk lepna, lai saklausītu tavu vārdu patiesumu… Es izrādījos slikts biedrs, es nodevu pūku dzimuma būtību un aptraipīju Jātnieku godu.

Nē, tā nekad nerunā, Eragons kaismīgi iebilda. Safira, tu pildi savu uzdevumu godam. Iespējams, ir pieļauta kāda kļūda, taču tā ir godīga kļūda, turklāt tāda, ko tavā stāvoklī varēja pieļaut ikviens no mums.

Tas neattaisno manu izturēšanos pret tevi.