Vecākais

Katru dienu Elesmērā no citām mežos izkaisītajām pilsētām ieradās simtiem elfu, jo neviens nevēlējās palaist garām gadsimtkārtējās svinības par godu līgumam ar pūķiem. Eragons nojauta, ka daudzi no viņiem ieradušies arī tāpēc, lai satiktu Safiru. Brī­žam rodas sajūta, ka es to vien daru kā atņemu viņu sveicienus, jauneklis nodomāja. Elfi, kuri pienākumu dēļ nevarēja ierasties Elesmērā, gatavojās svinēt svētkus vienlaikus ar svētkiem galvas­pilsētā. Zināmu līdzdalības izjūtu bija iecerēts radīt, ar apburtu spoguļu palīdzību pieredzot Elesmēras ceremonijas. Turklāt gal­vaspilsētā novietotajos spoguļos varētu redzēt arī skatītājus, tā novēršot domu, ka svētku dalībniekus kāds izspiego.

Nedēļu pirms Agaeti Blodhren svinībām, kad Eragons un Safira grasījās atgriezties no Telnēras kraujas savā miteklī, Oro­miss ieminējās: Jums abiem vajadzētu padomāt, ko ņemsiet līdzi uz Asinszvēresta svētkiem. Ja vien iecerēto darbu radīšanai vai darbībai nav vajadzīga maģija, es ieteiktu izvairīties no gramarye izmantošanas. Neviens necienīs jūsu veikumu, ja to būs radījusi burvestība, ne jūsu pašu rokas. Tāpat es ieteiktu katram pagata­vot kaut ko savu. Tāda ir ieraža.

Kad abi lidoja mājup, Eragons jautāja Safirai: Vai tev ir kas padomā?

Iespējams. Bet, ja neiebilsti, es gribētu pārliecināties, ka viss notiek tā, kā esmu iedomājusies, pirms savu ideju atklāju tev. Viņš paguva ievērot daļu ainas akmens pirkstu, kas slējās no meža sūnām, bet tad pūķis noslēpa šo attēlu viņa gara acīm.

Jauneklis pasmaidīja. Varbūt dosi vismaz kādu mājienu ?

Liesmas. Vesela liesmu jūra.

Atgriezies mājās un pārdomājis visas savas prasmes, Eragons nosprieda: Visvairāk es zinu par laukiTkopšanu, taču nez vai ar to kādu varētu pārsteigt. Es nespēšu sacensties ar elfiem nedz maģijas ziņā, nedz tajos amatos, no kuriem kaut ko saprotu. Elfu prasmes ir krietni izcilākas par Impērijas labāko meistaru spējām.

Taču tev ir kāda īpašība, kuras nav nevienam citam, Safira atgādināja.

Un kāda tā būtu ?

Tava būtība. Tevis piedzīvotais, tavs veikums, tavs stāvoklis. Izmanto to visu, lai radītu kaut ko vienreizēju. Lai ko tu izvēlētos, liec tam pamatā to, kas tev ir vissvarīgākais. Tikai tad tam būs dziļums un nozīme, un tikai tad tas uzrunās apkārtējos.

Eragons pārsteigts palūkojās uz Safiru. Nebiju iedomājies, ka tu tik daudz zini par mākslu.

Neko daudz jau es nezinu, viņa atzinās. Tikai tu aizmirsti, ka es pavadīju vienu pēcpusdienu, vērodama, kā Oromiss apglezno savus vīstokļus, kamēr tu lidoji kopā ar Glēdru. Toreiz Oromiss diezgan plaši apsprieda šo priekšmetu.

Ak jā. Pavisam biju piemirsis.

Kad Safira aizlidoja, lai ķertos pie savas ieceres, Eragons sāka staigāt šurpu turpu gar plašo atvērumu guļamistabas sienā, pār­domādams pūķa teikto. Kas man ir vissvarīgākais ? viņš vaicāja pats sev. Protams, Safira un Arja. Tāpat es gribu kļūt par labu Jāt­nieku, bet ko gan es varu pateikt par šīm tēmām tādu, kas nebūtu garlaikojoši acīmredzams ? Mani saista skaistais dabā, tomēr arī šajā ziņā elfi mani ir sen apsteiguši. Pati Elesmērā ir dzīvs piemi­neklis viņu aizrautībai. Viņš ieskatījās sevī un mēģināja aptvert, kas aizskar patības dziļākās, tumšākās stīgas. Kas uzjunda gana kaismes lai tā balstītos mīlestībā vai naidā ko viņš aizrautīgi vēlētos pavēstīt apkārtējiem?

Pēc garām pārdomām Eragons izlēma par trijām lietām: Dur­zas cirsto ievainojumu, bailēm, ka pienāks diena, kad viņam būs jāsatiekas kaujas laukā ar Galbatoriksu, un elfu epiem, kas viņu tik ļoti sajūsmināja.

Kad prātā sāka veidoties stāsts, kas apvienoja šos trīs ele­mentus, Eragona domas pārņēma spējš satraukums. Viņš viegli uzskrēja augšā pa vītņu kāpnēm, vienā reizē pārlēkdams diviem pakāpieniem, iesteidzās kabinetā, tad apsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē un drebēdams sastinga virs baltas papīra lapas.

Spalva iečirkstējās, uzrakstīdama pirmās rindiņas:

Jūras malā karaļvalsts Zilu kalnu pakājē…

Vārdi likās paši plūstam no spalvas. Eragons jutās tā, it kā nevis radītu šo stāstu, bet kalpotu par starpnieku jau gatava stāsta nākšanai pasaulē. Nekad iepriekš jauneklis neko nebija sacerējis, tāpēc tagad viņu pārņēma atklājuma prieks, kas saistās ar jauniem apvāršņiem, jo īpaši tāpēc, ka iepriekš viņam ne mir­kli nebija radušās aizdomas par gandarījumu, ko varētu sagādāt barda loma.

Viņš kā apmāts turpināja rakstīt, aizmirsdams par maizi un ūdeni, uzrotījis piedurknes pāri elkoņiem, lai pasargātu tās no tintes šļakatām, kas neprātīgajā rakstīšanas ritmā šķīda pa gaisu. Eragons bija tā iegrimis radīšanā, ka dzirdēja vien dzejoļa pant­mēru, redzēja vien balto lapu un domāja tikai un vienīgi par rin­dām, kas liesmoja viņa acu priekšā.

Pēc pusotras stundas jauneklis izlaida spalvu no stīvuma savilktajiem pirkstiem, atgrūda krēslu no galda un piecēlās. Viņa priekšā gulēja četrpadsmit pierakstītu lapu. Nekad iepriekš viņš vienā ņēmienā nebija uzrakstījis tik daudz. Eragons apzinājās, ka viņa dzejolis nelīdzināsies elfu un rūķu dižāko poētu darbiem, taču cerēja, ka tā tiešums liegs elfiem izsmiet viņa pūliņus.